Šoreiz “Noskrien ziemu” 4. posms visu lielo skrējēju un nūjotāju saimi sapulcēja citā Latvijas galā. No ierastās Vidzemes bija laiks iemest aci (vai kāju) Kurzemē. Šoreiz laimīgā loze un, cerams, ne pēdējo reizi krita Kuldīgai. Domāju, daudzi man piekritīs, ka Kuldīga ir viena no Kurzemes pērlēm – ar tās stingrajiem noteikumiem veco ēku atjaunošanā un jauno būvju iekļaušanu pilsētā, tā ir vieta, kur senais satiekas ar mūsdienīgo, neatstājot vienaldzīgu nevienu.

Kurzemnieki šoreiz varēja viegli nopūsties, jo nokļūšana starta līnijā prasīja nedaudz mazāk laika nekā citos posmos. Kā Kurzemes galā dzīvojošais es laikam nopūtos mazliet par daudz, jo, kā jau parasti tas notiek, tie, kas dzīvo vistuvāk, kavē visvairāk. Kavēt nekavējām, bet sacensību starta centrā ieradāmies tikai stundu pirms paša starta. Ieejot sacensību centrā, kā ierasts, ar acīm meklēju zaļo krekliņu cilvēciņus (“Zemgales Ziņu” komandu). Un, mī un žē, tā “Zemgales Ziņu” komanda tak kļūst aizvien kuplāka! Mēs jau nosmējām, ka drīz būs jārīko rezultātu atlase, bet tad sabijāmies, ka pirmiesācēji paši atkritīs, tāpēc to domu atmetām ātri, turklāt ne jau komandas rezultātā slēpjas prieka atslēga...

Kamēr ar visiem sasveicinās, sasmaidās un apmainās vārdiem, tikmēr starts jau klāt. Labi, ka es beidzot esmu tikusi pie “Noskrien ziemu” numuru turētāja, jo krietni ietaupīju laiku, nemokoties ar saspraudēm. Tā ka, ja kādu māc šaubas, pirkt vai nepirkt numura turētāju, – noteikti pirkt (maza reklāma, bet vai mūsdienās bez tās vispār var? :) ).

Starts sākās turpat pie Kuldīgas sporta manēžas. Laiks, kā jau ierasts, pelēks, bet vismaz nelija, kā bija solīts, un ne “Siara”, ne “Sabīne” vai “Deniss” (Eiropā plosošās vētras), par laimi, nebija sasniegušas vai aizķērušas Latviju. Kā jau daudzkārt esmu minējusi, ļoti šaubos, vai jelkāds laiks varētu aizbiedēt kuplo “Noskrien ziemu” saimi. Pēdējie satraukuma viļņi, apmaiņa ar smaidiem un veiksmes vēlējumiem (arī starp pilnīgiem svešiniekiem), un tad ceļš pa bruģi – tas tiem, kas nebija paspējuši iesildīt potītes. 

Bruģa posms īss, ātri vien nokļuvām taciņā, kas vijās līdz ar Ventas līkločiem. Uzreiz nodomāju, ka jāatbrauc izskriet/izstaigāt te tāpat vien, un savā pilsētu izvērtēšanas skalā (jā, man tāda ir) piešķīru Kuldīgai +10 punktus par to, ka šādas takas tiek veidotas. Tālāk trase mūs veda pāri apvedceļa tiltam, kur varēja tālu pārredzēt ceļu gan uz priekšu, skatot ātrāko skrējēju enerģiskās kājas, gan uz atpakaļu, kur smaidīgas sejas un krāsaini tēli izkārtojušies garā, nenogurdināmā rindā. Nonākot otrpus Ventai, diezgan ātri gan grants, gan asfalta ceļš aizveda mūs atpakaļ uz Kuldīgas sirdi, bet vispirms vēl jāšķērso slavenais fotogēniskais ķieģeļu tilts, kas parasti tiek iemūžināts katra tūrista (un ne tikai tūrista) foto galerijā. Šķērsojot tiltu un nonākot Kuldīgas centrā, tās šarms noteikti neatstāja vienaldzīgu. Tā lēnām skrienot, kājām sitoties pa bruģi, acīm un domām apvijoties ap ēku skaistumu, piezogas senatnīguma sajūta, šķiet, ka esi atmests pāris gadu desmitus atpakaļ... līdz virs tevis pārlido drons, kas atsit atpakaļ realitātē.

Un klāt arī sacensību finišs. Lai gan tautas distances garums nebija diži īsāks kā citreiz (8,3 km), šoreiz tas šķita īpaši īss. Pat mazliet ar skaudību acīs aizvadīju tos, kuri devās otrajā aplī, – es arī gribēju vēlreiz ļauties Kuldīgas šarmam (mirkli pat apdomāju mesties otrajā aplī). Re, ko nozīmē skaista trase un “Noskrien ziemu” posmi! Es kļūstu alkatīga! Tomēr mazuma sajūta pārņem vien uz īsu mirkli, jo ZINU, ka Roberts ar savu lielisko komandu vēl gana priecēs nākamajā posmā.

Šoreiz paliku līdz pasākuma beigām, jo tik ļoti daudz laimes hormonu lēkāja manī un tik ļoti man patīk tā “Noskrien ziemu” atmosfēra (nu labi, arī tāpēc, ka šoreiz ceļš mājup bija daudz īsāks). Turklāt vēlreiz pārliecinājos, cik labi organizēts ir viss šis pasākums. Teikšu vienu lielu un treknu paldies organizatoriem, palīgiem un visiem dalībniekiem. Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tiksimies nākamajā posmā – Koknesē!

Autors: Kristīne Lejniece