Saulrieta pavadīti
Skriet tumsā mani pieradināja biedrības “Meža
taku skrējieni” – “Zilonītis tumsā” un “Cēsu Eco Trail” agrie starti. Šogad
“Noskrien ziemu” seriāla garā trase bija īpaši tumša, jo sniedziņa nebija, lai
cik ļoti mēs arī to gaidījām. Esmu nolēmusi sev dot nelielu atpūtu šajā ziemas
periodā, tādēļ skrienu 10 kilometru trasīti treniņa režīmā, jo nepiedalīties
vispār nevar.
Limbaži ir pilsēta, kurā patīk atgriezties vēl un vēl neatkarīgi no gadalaika, kaut tikai uz spiningošanu Lielezerā. Vasarā, piedaloties skrējienā apkārt Lielezeram, šķita, ka Limbaži ir kalnā, bet, veicot “Noskrien ziemu” trasi treniņa dienā, likās – lauki kas lauki. Zemes ceļi izbraukāti, ūdens peļķes tik lielas, ka jāapskrien pa lauku, un tumšs jau pašā sākumā. Biju sevi noskaņojusi kārtīgam dubļu skrējienam. Pasākuma dienā vispirms aizbraucam līdz Tūjai un izstaigājamies gar jūru, lai redz ko skaistu, jo skriesim pa tumsu, un tad jau skaistums izpaliek – ir tikai skrējiens.
Limbažos ierodamies laikus, lai paspētu nopirkt gardumus Limbažu maizes ceptuvē “Lielezers”, bez steigas izņemtu numuriņus un nopirktu gardo “Grauda spēks” biezpienmaizi. Tās garša ļoti atgādina maizīti, ko man bērnībā cepa omīte.
Pamazām zāle piepildās ar skrējējiem un nūjotājiem, kas pirms starta rosās un, bariņā savākušies, čalo arvien skaļāk. Jau san kā bišu stropā – kāds steidz uztaisīt foto, cits nopirkt zeķes vai apavus, vēl kāds palutina sevi ar kādu kārumu. Ieradusies arī mana komanda, un mums top foto ar pasākuma šefu Robertu.
Dodoties uz startu, ievēroju, ka ir vēl gaismiņa un lukturi startā nemaz neprasās. Tas atgādina, ka dienas kļūst arvien garākas, jo pirms nedēļas treniņskrējienu sākām tumsiņā. Lukturi pārbaudīti, atstarojošās vestes uzvilktas, šņores sasietas, un gaidām startu.
Skrējiens sākumā, kā vienmēr, lēnāks, jo esam daudz un visiem vietas pirmajās rindās nepietiek. Bet skrējiena baudītājiem, tādiem kā man, arī nemaz nav vēlmes tur būt. Sākumā skrienam pa asfaltu, bet ātri tiekam līdz platam zemes ceļam. Vietām peļķes, ka ne pārlēkt. Labi, ka var apskriet apkārt, jo pa nedēļu nedaudz pažuvis. Dubļainākās vietās jāuzmanās, jo var viegli paslīdēt un attapties sēdus. Trase ļoti pārdomāta nakts posmam, jo ir skrējēji, kuri ar lukturīti nakts posmu veic pirmo reizi. Es pat teiktu, ka bija viegli skrienama un nūjojama trase. Izskrienot no pilsētas, paveras skats, kas liek aizrauties elpai – visa debess pamale krāsota skaistās saulrieta krāsās.
Prāta nāk vārdi no dziesmas:
“Lai burvji buras!
Un mirkli aiz astes tver ciet!
Mums tikmēr pasakā sevi jāiebur,
līdz saule riet!
Lai burvji buras
un aptur laiku mazliet!”
Liekas, ka saule pasmīn par mūsu mazajiem
lukturīšiem, jo visskaistākais un spilgtākais ir viņai, pat ejot gulēt. Tā
baudot skaistās dabas krāsas, skrējiens liekas viegls un ātrs. Škiet, saule
nolēmusi sacensties ar mums un visātrāk pazūd mūsu skatam. Te nu noder
lukturīši. Aiz mums skrien kungs, kura lukturis apspīdina visu ceļu tālu
priekšā. Un mazo lukturīšu gaismiņas lēkā kā divi saules zaķēni pa ceļu. Šķiet,
lielā luktura īpašniekam paliek par grūtu, un mēs ar Janu pamazām atraujamies.
Vēl ātrumposms, kurš ir viegli skrienams, jo atkal esam uz asfaltēta ceļa. Un
drīz jau arī finišā. Vēl tikai smaids fotogrāfam, izslēdzam luktura gaismiņu,
un šis skaistais skrējiens ir galā.
Ja nevaram pasūtīt ziemā sniegu, tad vienmēr
varam mainīt attieksmi un saskatīt skaisto sev apkārt. Izbaudīt mirkli šeit un
tagad, kā Limbažos!
Autors Ligita Leitlande