Milzu čuk-čuk bānīša ceļš caur Salacgrīvas piekrasti
Nedēļas sākumā piesauktās laika ziņu prognozes
tādam aukstumneizturīgam nīkulim kā man bija diezgan biedējošas – mīnusi
demonstratīvi draudēja parādīties lielos divciparu skaitļos. Man tas nozīmētu
kārtīgi apsvērt savas uzticības un piederības robežas simtiem dullo entuziastu.
Tomēr 26. janvāra rīts iesākās patīkamā gaisotnē, mīnusi turējās saprāta
robežās, tieši tik, lai saglabātu baltās kupenas, bet nebūtu par daudz.
Trešais “Noskrien ziemu” posms veda uz Salacgrīvu, cauri gripas karantīnas viļņiem un citiem baciļiem, kopā pievilinot 548 dalībniekus ar jaunu veidolu – pirmais (cerams, ne pēdējais) vakara, tumsas posms. Man kā pūcei ļoti tīk tie rīti, kad var ilgāk pagulēt. Nav jāceļas sešos no rīta un domās jālamā Roberts, kurš brīvprātīgi piespiedu kārtā atņem skaita ziņā tik ļoti niecīgos vēlos brīvdienu rītus. Šoreiz savā neprātā un mīlestībā pret foršo “Zemgales Ziņu” komandu biju reģistrējusies garajai distancei (18,2 km), kas radīja nemieru visas nedēļas garumā. Komandai trūka garo distanču punktu, lai ieskaitē nenoslīdētu līdz pašam dibenam. Mēs gan neesam pat sešinieku brašuļu redzeslokā, bet tas nemazina mūsu neizsmeļamo cīņassparu un komandas garu. Laba jau daudz nevajag, ja, protams, to spēj tā saskatīt. Es zināju, ka garajā distancē izjutīšu treniņu trūkumu, bet biju apņēmības pilna noskriet, cik spēšu un kad nespēšu, tad kaut vai ierāpot finišā, jo beigu punkti arī ir punkti (ar iedragāto lepnumu gan jau tiktu pēc tam galā).
Salacgrīvā ierodamies ļoti laicīgi, satiekam otru “Zemgales Ziņu” ekipāžu, kā parasti, patrenējam vēdera un vaigu muskulatūru (pār)smejoties, uzmundrinām cits citu, iemūžinām bildēs sejas no visiem rakursiem. Es jau teicu, ka lielākā skriešanas burvība slēpjas labu cilvēku satikšanā. Tik ļoti ātrajā un steidzīgajā mūsdienu ikdienā vajag vairāk apstāties. Satikties. Parunāt par niekiem. Uzsmaidīt. Novēlēt veiksmi. Pateikt vienkārši čau… Satiekam arī Robertu, es apsolu rakstīt mazāk (ha ha, kā tad). Pirms starta uznāk atkal mazais panikas vilnis par garo distanci. Agnese ierosina, lai skrienu ar Jāni Marčinku (arī no Jelgavas, gandrīz kā no “Zemgales Ziņu” komandas), bet prātā ataust, kā pirms starta runājām par Jaunolaines posmu un kā Jānis teica, ka uz to jau var nebraukt ar mašīnu, bet iesildoties aizskriet (no Jelgavas), nebūšot jau pirmā reize. Paskatos uz Agnesi ar ”paldies, atturēšos” skatienu un koncentrējos startam.
Starts. Skrējiens sākas vieglā puskrēslā, cenšos
tvert visu sev apkārt un izbaudīt kārtējos skaisto Latvijas stūrīti. Pirmos
divus kilometrus, kā jau parasti, taustos pēc pareizā tempa, mēģinu noturēt to
vienmērīgu, bet ik pa mirklim nākas to mainīt, lai apdzītu un izkarotu savu
vietiņu cilvēku plūsmā. Ieskrienam stadionā, tur kājas ķeras un pinas, grimst
sniegā. Sasmejos, jo tieši pirms starta gremdējāmies atmiņās par nakts
skrējienu “Zilonis Babītē” un tā bezgalīgajiem smilšu neceļiem. Sajūtu ziņā
starp abiem skrējieniem var vilkt paralēles – gluži kā mazliet ierāvusi drosmes
dziru, grīļojos pa taciņu no vienas malas uz otru, pustumsā cenšoties atrast
cietāko segumu, alkstu pēc stabilitātes un ceļa beigām. Pēc stadiona sekoja
pauguriņi augšā un lejā, un šoreiz, pretstatā citām reizēm, skriešana augšā
nebija biedējošākā daļa. Toties noskriet lejā nenokrītot, gan bija
izaicinājums. Zem plānākas sniega kārtas viltīgi slēpās melnais ledus, kas tā
vien gaidīja kādu bezprotektora botu. Man kā ceļa traumas bēdubrāļu biedram
gribot negribot nākas satraukties dubultā, jo iedzīvoties traumās ir pārlieku
viegli. Vēl mazs posmiņš ar smiltīm pielīdzināmo segumu, un tad jau ceļš jūriņā
(pirmais). Pie jūras vismaz nebija tik traks vējš, kā FB ziņā tika solīts.
Pametu skatu atpakaļ un jūsmoju par gluži kā no bērnu pasaku grāmatām nākušo
čuk-čuk bānīti, ko mēs visi kopā neapzināti veidojām. Pieres lukturīši
mirguļoja, veidojot gaismu rotaļu un atgādinot jāņtārpiņu dejas vasaras
saulgriežos. Biju šķietami mazs, blāvs punktiņš visā tajā garajā desu rindā,
bet tai pašā laikā daļa no kaut kā liela un vienota. Gluži kā galaktikā, kur
katra zvaigzne atsevišķi ir tikai zvaigzne, bet kopā tās veido Piena ceļu…
Tad pienāca otrais jūras posms, par kuru man ir
diezgan daudz nelabu un bērniem nedraudzīgu vārdu. Galvā tikai viena doma – man
taču te būs jāskrien vēlreiz. Kā nu jau ļoti kārtīgu grādīgo dzērienu varā
steberēju no vienas bedres otrā, tiklīdz atradu stabilitāti, tā nākamajā solī
atkal iegrimu līdz pusikram sniegā. Sāku burtiski dzirdēt potītes, kuras
lūdzās, lai atrodu ko stabilāku. Par laimi, šis bija krietni īsāks jūras posms.
Protams, biju nedaudz izsitusies no ritma, bet es piedevu trases veidotājiem
visu, tiklīdz ieskrēju atpakaļ mežā. Man ļoti patīk tie retie piejūras kāpu
meži. Tur mana sirds tika uzpirkta, un es skrēju ar mazliet iesalušu, bet
smaidu sejā, pat biju gatava otrajam aplim. Priekā pat nejutu trešo jūras posmu.
Krēslu jau kādu laiku bija nomainījusi tumsa, bet ieskrēju atpakaļ asfaltētos
segumos, kur laternas izgaismoja ceļu, un ieraudzīju, ka līdz finišam tikai
viens kilometrs. Tik ātri? Potītes bija tik pateicīgas par cieto segumu, ka pat
sarunāja ar kāju muskuļiem paskriet ātrāk. Pamanīju, ka pretī skrien pazīstams
un mīļš siluets – Dāvis jau atsildījās no tautas distances. Viņš piedāvāja
samainīt lukturus, jo manējais dikti blāvs, bet es atteicos, piemirstot, ka
tautas distancē skrēja krietni vairāk cilvēku, nekā tas būs, ieskrienot otrajā
aplī. Tiklīdz ieskrēju otrajā aplī, tā sapratu savu kļūdu. Biju diezgan viena
tumsā. Sasmējos par savām dzīves izvēlēm, bet ieslēdzu nakts redzi (turklāt
mans lukturis jau darbojās, tikai ļoti blāvi). Noķēru kādu vīrieti, kuram arī
mans lukturis šķita aizdomīgi švaks, un viņš pajautāja, vai es taupu baterijas
vai arī man ir ļoti laba nakts redze. Tā mēs kaut kā divatā līdz pirmajam jūras
posmam cīnījāmies ar trasi. Pie jūras šoreiz nu jau krietni spēcīgāk vējš
knieba vaigos. Biju atrāvusies no sava gaismas kompanjona un atkal skrēju
viena, bet ne uz ilgu laiku. Mani apdzina Jānis (tas pats, kuru distances
sākumā pat necerēju noķert) un arī uztraucās, ka es bez gaismas. Mani centieni
teikt, ka nevajag mani gaidīt, jo es redzu, tāpat bija veltīgi, un viņš gādīgi
skrēja ar mani astē, ik pa laikam uzbļaujot, lai neatpalieku. Lieki piebilst,
ka tumsā viņš neatpazina, ka esmu no “Zemgales Ziņu” komandas un ka šad tad mēs
kopā braucam uz posmiem. Bet tā divatā ar Jāņa ilgus gadus krāto pieredzi
vienmērīga tempa noturēšanā laiks pagāja krietni ātrāk. Es gan pēc otrā jūras
posma atkārtoti lūdzu, lai mani negaida, jo kādā 16. kilometrā noteikti
apstāšos (zinu savas spēju robežas). Uz ko viņš tikai nosmēja: “Apstāsies
finišā, tur arī būs tavi 16 kilometri!” Un tā arī bija. Godam noskrēju visu (nu
varbūt kādā pauguriņā uzkāpu) distanci bez piesauktās ierāpošanas finišā. Esmu
pateicīga Jānim, ka neļāva man padoties, un lepna par sevi, ka nepadevos. Tās
ir tās mazās uzvaras, kas reiz veidos lielās. Un ne vienmēr vajag to lielo
uzvaru, jo, ticiet man, dažkārt mazās var būt krietni saldākas.
Finišs.
Lielākais nopelns par šo emociju vilni, protams,
pienākas trases organizatoriem. Es izbaudīju katru posmiņu (izņemot to otro
jūras, bet mazliet darvas pilienu jau vajag, lai nav viss tik pārlieku
skaists). Esmu lepna, ka dzīvoju Latvijā, kur ir tik daudz skaistu vietu un ka
mums ir cilvēki, kas spēj tās atrast un dalīties ar citiem šajā skaistumā.
Trase bija marķēta lieliski (jā, es būtu tikusi finišā arī ar savu blāvo
lukturi). Visa pasākuma norise un vadīšana, kā parasti, notika raiti un bez
liekām aizķeršanām. Liels paldies par to! Un paldies par vakara posmu, es kā
pūce novērtēju to!
Autors: Kristīne Lejniece