21. janvāris. «Noskrien ziemu» 2. posms.
Gaidītā
janvāra svētdiena klāt. «Noskrien ziemu» šoreiz ielūdz uz Drabešiem un
Āraišiem. Tā kā posma nosaukumā brīžam dominē gan viens, gan otrs vietvārds,
arī startā un finišā izmantojamas divas ēkas. Reģistrācija un apbalvošana
Drabešu muižā, tagadējā Amatu mājā, tajā pašā, kur savulaik Drabešu bērnu
patversmē un sešklasīgajā pamatskolā sākotnēji par skolotāju, vēlāk – par
skolas pārzini strādājis dzejnieks Aleksandrs Čaks (to vēsta arī piemiņas
plāksne pie vēsturiskās ēkas), bet pārģērbšanās iespējas un dušas blakus ēkā,
bijušās internātskolas telpās. Lai gan līdz tautas distances startam vēl
gandrīz stunda, muižā jau dūc kā bišu stropā, reģistrācijā diezgan pamatīgas
rindas visas nelielās zāles garumā, taču tās virzās aši, jo strādā profesionāla
brigāde. Kad numuri saņemti, daudzie apsveicināšanās rituāli veikti un laimīga
jaunā gada vēlējumi izdāļāti (2018. gadā vairumā gadījumu tiekamies pirmoreiz!),
var mierīgi doties aplūkot apkārtni un gan morāli, gan fiziski gatavoties
startam.
Dalībnieku
skaits ar katru posmu pieaug, tātad ļaudīm patīk! Šoreiz ieradušies un uz
vietas piereģistrējušies pat bariņš spāņu no NATO Starptautiskā bataljona. Iepriekšējā
vakara ziņas no Āraišiem un Roberta – trase nedaudz īsāka nekā Sējā, taču
pirmie 4 km ar divām diezgan pamatīgām gravām, tālāk jau mierīgi. Sarežģījumus
radījusi vairāku privātīpašnieku nevēlēšanās laist trasi caur savām
teritorijām. Bet viss nokārtots! Sniegs ir, ledus arī, bet, atšķirībā no
iepriekšējā posma, slidens, vismaz startā un finišā, neesot. Arī labi!
11.00 raiti
aizdipina Tautas distances skrējēju simti, top pēdējās pirmsstarta kopbildes,
uzklausām brīdinājumus par gravu šķērsošanu, īpaši jau virzienā uz leju, un tad
jau 11.10 – aiziet! Pavisam mazu gabaliņu aiz starta trase novirzās no ceļa un
aizvijas pāri pļavai. Un te nu sākas – tā kā gada pēdējos mēnešos lietus ir
bijis pārpārēm, slapjuma nekur nav trūcis, tāpēc pļava sasalusi kunkuļu
kunkuļos, nekādus ainaviskos skatus baudīt neizdodas, jo nepārtraukti jāskatās
zem kājām, turklāt priekšā redzams, ka ik pa brītiņam kāds piezemējas jau
pirmajā kilometrā. Pļava, pļava, tad klāt mežmalas krūmājs. Diemžēl mežā, kur
parasti pārvietošanās mēdz būt vieglāka un gludāka, šoreiz tā nav, tāpat
sasaluši ledus vai zemes kunkuļi, sīki nozāģētu koku vai izcirstu krūmu
celmiņi. Un tad jau arī klāt pirmā grava. Vietējais sporta klubs «Ašais»,
trases autori, nudien sagādājis pamatīgu kumosu taku skrējienu cienītājiem, ne
velti Jungas gravā uzrīkots ātrum(šoreiz varētu teikt ašum-)posms, ātrākajiem
nākamajā posmā Priekuļos tiks īpašas «Ašā» balvas. Nezinu, cik slidena tikšana
gravā uz leju bijusi pirmajiem, bet, kad pirms manis jau traukušies ap 500 sportistu,
nogāze ir noslidināta pamatīgi, sniega kārta nodeldēta līdz plikai, sasalušai
zemei, brīžam spīd ledus. Un stāvums ir ne pa jokam. Atkal jau redzu ne vienu
vien pamatīgi slīdam, arī krītam, tāpēc mēģinu zigzagā no viena krūma vai koka
līdz nākamajam. (varbūt nākamajā posmā jau laikus jāapgādājas ar kādu mobilu
šļūcamiekārtu?). Zeme sasalusi, nūjas palīdz visai minimāli. Beidzot sasniegts
gravas dibens, pa kuru līkumo Jungas strauts, jā, skati skaisti, bet diemžēl
daudz apkārt blenzt nav vaļas, nepārtraukti jāskatās zem kājām. Un tad klāt
pamatīgs kāpums, jo no gravas jātiek arī ārā! Uz augšu tikt nenoliedzami ir
vieglāk, galvenais – neskatīties, cik vēl jāraušas. Johaidī, uz brīdi nākas pat
apstāties, jūtu, ka sirds tūdaļ izkāps pa muti, kājas kā no plastilīna. Pati
vainīga – janvārī esmu palaidusies, treniņu gandrīz nav bijis! Kad elpa drusku
atgūta, jāturpina vien ceļš uz augšu, izrādās, ka vēl diezgan pagarš gabals.
Tālāk jau mierīgāks posms līdz brīdim, kur taka izvijas uz lielās šosejas malu.
Labi, ka pa šo glumo slīpumu, kur kreisā kāja jāliek stipri zemāk par labo, nav
tālu, taču patīkami nudien nav. Turklāt zemapziņā klīst doma, ka teju, teju
jābūt nākamajai solītajai gravai, un, ja tā tikpat traka kā pirmā, tad... Trase
atvirzās no šosejas, ieved krūmājā un aizvijas tik uz leju vien. Aha, šī laikam
tad ir tā otrā grava! Par laimi, stipri lēzenāka, arī ne tik noslidināta,
toties līkumu un celmu krietni vairāk. Šķērsojot ūdensteci (to pašu strautu,
kādu upīti, vienkārši caurteci?), redzams, ka ledus ir tīri biezs, jo vietām
tas nedaudz ielūzis. Tālāk pagarš kāpums gravas pretējā malā, par laimi, šis
diezgan lēzens. Esam izrāpušies stipri pazīstamā vietā – uz grants ceļa, kas no
šosejas ved uz Āraišu dzirnavām. Par laimi, grantinieks nav slidens, bet klāts
ar normālu sniegu, te pat var pakustēt diezgan ašā tempā un veikt ko līdzīgu
tam, ko sauc par klasisko nūjošanu. Kādu konkurentu pat izdodas apdzīt, par ko,
protams, prieks. Pa labi paliek Āraišu dzirnavas, trase aizvijas uz leju gar
teiksmaino Zviedru priedi. Kādas skaistas mājas tuvumā divi līdzjutēji aplaudē
un uzmundrina, cik jauki, paldies par atbalstu! Skats pār Āraišu pakalniem un
mežainajiem pauguriem gleznains, viss viegli pelēkbalts. Žēl, protams, ka
saulīte šajā dienā līdz Vidzemei netika, visu spožumu bija pietaupījusi
kurzemniekiem. Bet pāri laukam kā krāsaina, raiba lente aizvijas trasē esošie
sportisti. Skaisti!
Viss,
prieki beigušies, jo sākas nākamais potīšu ļurkājamais posms pāri pļavas
grambām, pampakiem un kunkuļiem, pāri grāvjiem, par laimi, aizsalušiem, līdz
atkal tiekam uz ceļa. Šoreiz tieši šī tikšana pāri nelielam grāvim man izrādās
visai sāpīga, jo uz apledojušās grāvja malas stulbi paslīdu un čettrāpus,
sāpīgi atsitot celi pret grāvmalu, nonāku arī es. Bikses, par laimi veselas,
pakustēt var, viss kārtībā. Kaitējuma apmērus varēs novērtēt finišā. Līkumu
līkumiem gar Vanagu kapiem, cauri «Vanagu» māju pagalmam (paldies šiem ļaudīm,
cik nācies piedalīties dažādos Āraišu pasākumos, tik trases vienmēr ieved te no
vienas vai otras puses), no pakalna lejup, šoreiz ne uz Karātavu kalnu (rudens
dubļos tas mēdz būt nejauki slidens), bet gan gar baznīcu... Kaut kur šajā
posmā garām paskrien sporta distances ātrākais skrējējs Jānis Višķers, vēl pēc
brīža, uz šosejas iepretī Āraišu jaunajiem kapiem, arī trīs nākamie.
Tā,
pietiks čāpot pa asfaltu, trase metas uz ezermalu, uz arheoloģiski nozīmīgiem
objektiem – gar ziemas miegā snaudošajiem Āraišu ezerpils namiņiem, apkārt
senajām pilsdrupām, kur savulaik esot notikušas varenas zaļumballes, gar pašu
ezera krastu. Te nu zēģelē pamatīgi, bet pie Āraišu ezera pūš vienmēr, jebkurā
gadalaikā, pat vismierīgākajās dienās. Slidens arī. Uz ezera, protams, kā nu
bez tā, vienā angļu mierā kūko kādi vismaz 10 bļitkotāji. Ne asakas viņiem!
Kaut kur pamanu uzmundrinošo uzrakstu, ka vēl tikai 1 (varbūt tomēr 2?) km līdz
finišam, spēks vēl drusku ir, mēģinu uzbērt ogles, divus konkurentus pat
izdodas apdzīt.
Kad no
šosejas uzvelku augšā uz Drabešu muižas pagalmu, fiksi jāizšķiras – uz finišu
vai nākamajā aplī. Redzu, ka komandas biedrene Marita, kura arī it kā bija
apņēmusies mēģināt pieveikt 2 apļus, griež uz finišu. Pablenžu pukstenī – nē, man
šoreiz nebūs! Jau rāda 1:28, celis arī nejauki pulsē, turklāt, atceroties
Jungas gravu un kunkuļainās pļavas... Pagriežos vien uz finišu. «Ašo» grūtā
trase ar minimāliem kaitējumiem pieveikta! Mierina arī tas, ka par vienu apli
šoreiz izšķīrušās vairākas par mani daudz stiprākas un ātrākas dāmas.
Bet tad
kā zibens no skaidrām debesīm parādās Roberts ar tekstu: «Ko tad tas nozīmē?
Laika taču vēl bija pietiekami otrajam aplim?!» Un izskatās pat tā kā vīlies,
tā kā dusmīgs... Labi, ka neesmu vienīgā «grēciniece». Ej nu taisnojies!
Protams, pēc Sējas bēdīgās pieredzes ar neiekļaušanos kontrollaikā nevienam
neko neesmu solījusi, iet vai neiet tālāk nolēmu skatīties pēc pirmā apļa.
Muižas
ēka pamatīgi piebradāta ar sniegu, nelielajā zālē stāvgrūdām pilns ar
finišētājiem, dažādu dzērienu un pīrādziņu baudītājiem. Blats pie kolēģiem
brīvprātīgajiem ir lieliska lieta, pīrādziņi man jau speciāli atlikti,
patentētais labais dzēriens (tagad zinu, kas tas tāds!) top aši sabrūvēts, var
izbaudīt mirkli un sarunas, saprotot, ka no manas komandas Normunds tomēr
aizgājis otrajā aplī. Super! Cerams, ka kontrollaikā iekļausies. Līdz tam vēl tautas
distances uzvarētāju apbalvošana un balvu izloze, un tad drīz vien muiža kļūst
stipri tukšāka un mašīnu straume pa seno aleju plūst šosejas virzienā.
Labā
ziņa ir tā, ka visi 20 nūjotāji, kuri gājuši divus apļus, kontrollaikā ir
iekļāvušies. Urrā!
Tad top
sadalītas medaļas un izlozētas dažādas jaukas balvas garās distances
skrējējiem, pēc tam arī nūjotājiem. Ar vārdiem FEBRUĀRĪ TIEKAMIES PRIEKUĻOS!
otrā posma ballīte beigusies. Puse «Noskrien ziemu» seriāla aiz muguras, puse –
vēl priekšā. Drabešos kopumā finišējuši 522 sportists, nopietnās traumās, par
laimi, skarbajā trasē neviens nav iedzīvojies.
Kopīgā
tendence – ar katru nākamo posmu trases kļūst īsākas, bet grūtākas. Nākamais
posms ir seriāla «Noskrien ziemu» dzimtajā Priekuļu trasē. Pa jaunam takām un
ceļiem. Aplis vēl īsāks – 8,7 km, taču ar kādiem kāpuma metriem vienā aplī!
Diezgan labi zinot Priekuļu pakalnus, gravas un Vaives līkumus, atliek vien
teikt: «Saturieties!» Būs skarbi! Bet nejēdzīgi skaisti...
Liels, sirsnīgs paldies iesaistītajiem – organizatoriem,
brīvprātīgajiem, trases autoriem, fotogrāfiem, dalībniekiem, barotājiem,
sponsoriem utt.! Visiem, visiem! 21. janvāris bija lieliska, jēgpilna, emocijām
bagāta diena.
