Paskatos pulkstenī. Tas liecina (izrādās, maldīgi, kas beigās izrādās liktenīgi), ka trasē pavadīta apmēram 1 stunda un 24 minūtes, tātad jāiet uz otru apli, jo teorētiski laika vēl pietiek. Biju apņēmusies to darīt, ja pirmo pieveikšu 1 stundā un 20. Būtu stulbi iet malā, turklāt Robertam un savai komandai solīju, ka mēģināšu novicot divus, nevis vienu, trase taču līdzena, mīkstu smilšu un kavējošu kalnu nav.

Atraktīvie brīvprātīgie enerģijas punktā uzmundrina ne vien ar dzeramā malku (uz uzkodām nav laika skatīties), bet arī morāli, turklāt Artūrs komentē: «Galīgi svaiga izskaties, laikam kaut kur būsi pa taisno rāvusi!», uz ko atcērtu: «Bet protams! Ja pazīsti tos, kuri trasi taisa, tad var atļauties...»

Pulkstenis rāda 12.36, tātad – aiziet otrajā aplī! Pablenžu pār plecu – johaidī, neviens aiz manis nenāk. Vai tiešām pārējie nūjotāji, kuri vai uz papēžiem mina, izlēmuši, ka pietiek? Neko darīt, jāvico vienai. Tā kā trase ar zilajām bultiņām nomarķēta perfekti un aizklīst neceļos nav iespējams, šoreiz paceļu acis, lai drusku paskatītos apkārt. Skaisti un daudzveidīgi! Izcirtums, purviņš, grāvis ar varen interesantas krāsas ūdeni, mežā tik zaļas sūnas un mētras. Un kā smaržo! Nepūlēšos izstāstīt, gan jau katrs pats sajuta, ja sajuta. Viss jau labi, tikai jūtu, ka tempa vairs nav, bet laika kļūst arvien mazāk. Turklāt trase kļuvusi krietni nejaukāka, īpaši slapjajās un dubļu vietās, jo pirms manis te jau pāri gājuši simtu simti. Šoreiz nevaru vien sagaidīt Lojas tiltu un Laimoņa mūziku, šķiet, ka sen jau vajadzēja būt, bet nav un nav. Jā, beidzot ieraugu, iespēju robežās uzkurinu ātrumu un, skanot kaut kam no «Līvu» repertuāra, panesos garām. Drīz vien jau «rulete», arī, protams, krietni vairāk izdangāta un izmīdīta, atkal plašais lauks, tas šājā aplī šķiet nebeidzami plašs (velns, kam tik plaši lauki vajadzīgi), turklāt vējam uz brīdi pievienojas arī kaut kas vidējs starp krusu un sniegu. Pablenžu pulkstenī – šķiet, viss vēl kārtībā, līdz kontrollaika beigām vēl apmēram 20 minūtes, un drīz jau jābūt arī jaukajam uzrakstam, kas pēc 2 km sola finišu un relaksāciju. Pie pēdējā pagrieziena, kas ved mežā, stāv mēreni nosalušais Ilmārs, kuram pasaku, ka aiz manis vairs neviena nav, sardze beigusies. Šis laipni piedāvā kādu gabaliņu, kamēr neviens neredz, pavizināt tuvāk finišam, bet es tikpat laipni atsakos, jo zinu, ka tur KP, turklāt esmu par godīgu cīņu, nevis blata būšanām. Jā, KP nopīkst, vicoju tālāk stulbā pārliecībā, ka nu jau vairs tikai kilometrs. Mērens šoks pārņem, kad pie grāvja labu gabaliņu tālāk šoreiz ieraugu (!!!) uzrakstu, ka vēl 1 km atlicis no šīs vietas. Vicoju, cik spēju, bet pakausī neviens neelpo, uz papēžiem nemin, turklāt aiz muguras jau arī diezgan daudzi kilometri... Beidzot pagrieziens uz aleju, finišējušo skrējēju uzmundrinošie pamudinājumi, vēl loks ap skolu, kur komandas biedrene Anita uzsauc, ka varbūt vēl varu paspēt, Artūrs, kurš uz brītiņu novērš uzmanību, norādīdams nevis uz finiša, bet vēl viena apļa vārtiem, finiša taisne, finišs... Un – nākas vien samierināties, ka otrais aplis nav ieskaitīts, jo kontrollaiks beidzies pirms divarpus minūtēm!

Nez kāpēc mēreni trīc rokas. Pablenžu pulkstenī, tas rāda precīzi 14.10. Stulbums, izrādās, ka drusku atpaliek...

Bet! Gandarījums ir tik un tā. Liels. Lēni malkojot gādīgu kolēģu sarūpētu siltu dziru (tobrīd nesaprotu, kas tas tāds, bet garšo labi), pārdomāju, vai būtu gājusi otrajā aplī, ja zinātu, ka laika atlicis mazāk, nekā domāju, ka esmu pēdējā, kura to dara, un pārējie nūjotāji jau tālu priekšā, ka jāspēkojas būs tikai un vienīgi pašai ar sevi... Jā, būtu gan!

Kad no kājām nokratīti dubļu kilogrami un siltumā esmu tikusi sausās drēbēs, skrējēju apbalvošana jau gandrīz beigusies. Lieliski, ka nūjotājiem tā atsevišķi un pēdējiem. Ugunskura zupa gan jau diemžēl izstrēbta, taču pīrādziņi ir tiešām super gardi, turklāt neierobežotā skaitā. Un dzert var kā kamielis – tēja, kola, ūdens, viss joprojām pieejams. Bet pats gardākais – saviesīgas sarunas ar brīvprātīgo brigādi, kurā gandrīz visi ir savējie, ar kuriem būts kopā neskaitāmos pasākumos gan lietū, vējā un salā, gan saulē un pekles karstumā.

Klāt arī apbalvošana, kurā Roberts īpaši uzsver, cik sirdij tuvi viņam nūjotāji, jo pats tāds. Īpašas, skaistas medaļas ātrākajiem, operatīva daudzu noderīgu balvu izloze. Palikusi galvenā – dāvanu karte no veikala «Ceļotājs». Kā pa miglu dzirdu nosaucam pazīstamu numuru, ha, 506 taču ir manējais! Aplausiem skanot, dodos tai pakaļ... Prieks, gandarījums, varbūt arī kompensācija par tām nieka 2 minūtēm, kuru pietrūka? Laikam jau viss kopā.

Un tad arī ballīte Sējā beigusies. Milzīgs paldies visiem iesaistītajiem! Organizācija lieliska, trase perfekti marķēta un interesanta, atmosfēra sirsnīga, pīrādziņi gardi, bildes super! Palasiet paši komentāros!

Tiekamies atkal janvārī Āraišu pakalnos! Ledus vai sniegs...

P.S. Īpašs paldies Guntaram, kurš speciāli apņēmās iet lēni, lai būtu arī kāda bilde ilustrācijai.