Blogs

Starp Ventas līkločiem un pilsētas bruģi

Tue, 03 Mar 2020 06:10:00 +0000

Šoreiz “Noskrien ziemu” 4. posms visu lielo skrējēju un nūjotāju saimi sapulcēja citā Latvijas galā. No ierastās Vidzemes bija laiks iemest aci (vai kāju) Kurzemē. Šoreiz laimīgā loze un, cerams, ne pēdējo reizi krita Kuldīgai. Domāju, daudzi man piekritīs, ka Kuldīga ir viena no Kurzemes pērlēm – ar tās stingrajiem noteikumiem veco ēku atjaunošanā un jauno būvju iekļaušanu pilsētā, tā ir vieta, kur senais satiekas ar mūsdienīgo, neatstājot vienaldzīgu nevienu.

Kurzemnieki šoreiz varēja viegli nopūsties, jo nokļūšana starta līnijā prasīja nedaudz mazāk laika nekā citos posmos. Kā Kurzemes galā dzīvojošais es laikam nopūtos mazliet par daudz, jo, kā jau parasti tas notiek, tie, kas dzīvo vistuvāk, kavē visvairāk. Kavēt nekavējām, bet sacensību starta centrā ieradāmies tikai stundu pirms paša starta. Ieejot sacensību centrā, kā ierasts, ar acīm meklēju zaļo krekliņu cilvēciņus (“Zemgales Ziņu” komandu). Un, mī un žē, tā “Zemgales Ziņu” komanda tak kļūst aizvien kuplāka! Mēs jau nosmējām, ka drīz būs jārīko rezultātu atlase, bet tad sabijāmies, ka pirmiesācēji paši atkritīs, tāpēc to domu atmetām ātri, turklāt ne jau komandas rezultātā slēpjas prieka atslēga...

Kamēr ar visiem sasveicinās, sasmaidās un apmainās vārdiem, tikmēr starts jau klāt. Labi, ka es beidzot esmu tikusi pie “Noskrien ziemu” numuru turētāja, jo krietni ietaupīju laiku, nemokoties ar saspraudēm. Tā ka, ja kādu māc šaubas, pirkt vai nepirkt numura turētāju, – noteikti pirkt (maza reklāma, bet vai mūsdienās bez tās vispār var? :) ).

Starts sākās turpat pie Kuldīgas sporta manēžas. Laiks, kā jau ierasts, pelēks, bet vismaz nelija, kā bija solīts, un ne “Siara”, ne “Sabīne” vai “Deniss” (Eiropā plosošās vētras), par laimi, nebija sasniegušas vai aizķērušas Latviju. Kā jau daudzkārt esmu minējusi, ļoti šaubos, vai jelkāds laiks varētu aizbiedēt kuplo “Noskrien ziemu” saimi. Pēdējie satraukuma viļņi, apmaiņa ar smaidiem un veiksmes vēlējumiem (arī starp pilnīgiem svešiniekiem), un tad ceļš pa bruģi – tas tiem, kas nebija paspējuši iesildīt potītes.

Bruģa posms īss, ātri vien nokļuvām taciņā, kas vijās līdz ar Ventas līkločiem. Uzreiz nodomāju, ka jāatbrauc izskriet/izstaigāt te tāpat vien, un savā pilsētu izvērtēšanas skalā (jā, man tāda ir) piešķīru Kuldīgai +10 punktus par to, ka šādas takas tiek veidotas. Tālāk trase mūs veda pāri apvedceļa tiltam, kur varēja tālu pārredzēt ceļu gan uz priekšu, skatot ātrāko skrējēju enerģiskās kājas, gan uz atpakaļu, kur smaidīgas sejas un krāsaini tēli izkārtojušies garā, nenogurdināmā rindā. Nonākot otrpus Ventai, diezgan ātri gan grants, gan asfalta ceļš aizveda mūs atpakaļ uz Kuldīgas sirdi, bet vispirms vēl jāšķērso slavenais fotogēniskais ķieģeļu tilts, kas parasti tiek iemūžināts katra tūrista (un ne tikai tūrista) foto galerijā. Šķērsojot tiltu un nonākot Kuldīgas centrā, tās šarms noteikti neatstāja vienaldzīgu. Tā lēnām skrienot, kājām sitoties pa bruģi, acīm un domām apvijoties ap ēku skaistumu, piezogas senatnīguma sajūta, šķiet, ka esi atmests pāris gadu desmitus atpakaļ... līdz virs tevis pārlido drons, kas atsit atpakaļ realitātē.

Un klāt arī sacensību finišs. Lai gan tautas distances garums nebija diži īsāks kā citreiz (8,3 km), šoreiz tas šķita īpaši īss. Pat mazliet ar skaudību acīs aizvadīju tos, kuri devās otrajā aplī, – es arī gribēju vēlreiz ļauties Kuldīgas šarmam (mirkli pat apdomāju mesties otrajā aplī). Re, ko nozīmē skaista trase un “Noskrien ziemu” posmi! Es kļūstu alkatīga! Tomēr mazuma sajūta pārņem vien uz īsu mirkli, jo ZINU, ka Roberts ar savu lielisko komandu vēl gana priecēs nākamajā posmā.

Šoreiz paliku līdz pasākuma beigām, jo tik ļoti daudz laimes hormonu lēkāja manī un tik ļoti man patīk tā “Noskrien ziemu” atmosfēra (nu labi, arī tāpēc, ka šoreiz ceļš mājup bija daudz īsāks). Turklāt vēlreiz pārliecinājos, cik labi organizēts ir viss šis pasākums. Teikšu vienu lielu un treknu paldies organizatoriem, palīgiem un visiem dalībniekiem. Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tiksimies nākamajā posmā – Koknesē!

Autors: Kristīne Lejniece

Saulrieta pavadīti

Mon, 10 Feb 2020 18:31:00 +0000

Skriet tumsā mani pieradināja biedrības “Meža taku skrējieni” – “Zilonītis tumsā” un “Cēsu Eco Trail” agrie starti. Šogad “Noskrien ziemu” seriāla garā trase bija īpaši tumša, jo sniedziņa nebija, lai cik ļoti mēs arī to gaidījām. Esmu nolēmusi sev dot nelielu atpūtu šajā ziemas periodā, tādēļ skrienu 10 kilometru trasīti treniņa režīmā, jo nepiedalīties vispār nevar.

Limbaži ir pilsēta, kurā patīk atgriezties vēl un vēl neatkarīgi no gadalaika, kaut tikai uz spiningošanu Lielezerā. Vasarā, piedaloties skrējienā apkārt Lielezeram, šķita, ka Limbaži ir kalnā, bet, veicot “Noskrien ziemu” trasi treniņa dienā, likās – lauki kas lauki. Zemes ceļi izbraukāti, ūdens peļķes tik lielas, ka jāapskrien pa lauku, un tumšs jau pašā sākumā. Biju sevi noskaņojusi kārtīgam dubļu skrējienam. Pasākuma dienā vispirms aizbraucam līdz Tūjai un izstaigājamies gar jūru, lai redz ko skaistu, jo skriesim pa tumsu, un tad jau skaistums izpaliek – ir tikai skrējiens.

Limbažos ierodamies laikus, lai paspētu nopirkt gardumus Limbažu maizes ceptuvē “Lielezers”, bez steigas izņemtu numuriņus un nopirktu gardo “Grauda spēks” biezpienmaizi. Tās garša ļoti atgādina maizīti, ko man bērnībā cepa omīte.

Pamazām zāle piepildās ar skrējējiem un nūjotājiem, kas pirms starta rosās un, bariņā savākušies, čalo arvien skaļāk. Jau san kā bišu stropā – kāds steidz uztaisīt foto, cits nopirkt zeķes vai apavus, vēl kāds palutina sevi ar kādu kārumu. Ieradusies arī mana komanda, un mums top foto ar pasākuma šefu Robertu.

Dodoties uz startu, ievēroju, ka ir vēl gaismiņa un lukturi startā nemaz neprasās. Tas atgādina, ka dienas kļūst arvien garākas, jo pirms nedēļas treniņskrējienu sākām tumsiņā. Lukturi pārbaudīti, atstarojošās vestes uzvilktas, šņores sasietas, un gaidām startu.

Skrējiens sākumā, kā vienmēr, lēnāks, jo esam daudz un visiem vietas pirmajās rindās nepietiek. Bet skrējiena baudītājiem, tādiem kā man, arī nemaz nav vēlmes tur būt. Sākumā skrienam pa asfaltu, bet ātri tiekam līdz platam zemes ceļam. Vietām peļķes, ka ne pārlēkt. Labi, ka var apskriet apkārt, jo pa nedēļu nedaudz pažuvis. Dubļainākās vietās jāuzmanās, jo var viegli paslīdēt un attapties sēdus. Trase ļoti pārdomāta nakts posmam, jo ir skrējēji, kuri ar lukturīti nakts posmu veic pirmo reizi. Es pat teiktu, ka bija viegli skrienama un nūjojama trase. Izskrienot no pilsētas, paveras skats, kas liek aizrauties elpai – visa debess pamale krāsota skaistās saulrieta krāsās.

Prāta nāk vārdi no dziesmas:

“Lai burvji buras!

Un mirkli aiz astes tver ciet!

Mums tikmēr pasakā sevi jāiebur,

līdz saule riet!

Lai burvji buras

un aptur laiku mazliet!”

Liekas, ka saule pasmīn par mūsu mazajiem lukturīšiem, jo visskaistākais un spilgtākais ir viņai, pat ejot gulēt. Tā baudot skaistās dabas krāsas, skrējiens liekas viegls un ātrs. Škiet, saule nolēmusi sacensties ar mums un visātrāk pazūd mūsu skatam. Te nu noder lukturīši. Aiz mums skrien kungs, kura lukturis apspīdina visu ceļu tālu priekšā. Un mazo lukturīšu gaismiņas lēkā kā divi saules zaķēni pa ceļu. Šķiet, lielā luktura īpašniekam paliek par grūtu, un mēs ar Janu pamazām atraujamies. Vēl ātrumposms, kurš ir viegli skrienams, jo atkal esam uz asfaltēta ceļa. Un drīz jau arī finišā. Vēl tikai smaids fotogrāfam, izslēdzam luktura gaismiņu, un šis skaistais skrējiens ir galā.

Ja nevaram pasūtīt ziemā sniegu, tad vienmēr varam mainīt attieksmi un saskatīt skaisto sev apkārt. Izbaudīt mirkli šeit un tagad, kā Limbažos!

Autors Ligita Leitlande

Pa gaismiņu Salacgrīvā

Tue, 14 Jan 2020 05:58:00 +0000

Pērn Salacgrīvas trase tika izbaudīta tumsā, tādēļ vēl jo interesantāk šogad tur bija atgriezties dienas gaišajā daļā (cik nu tā Latvijā šogad saucama par gaišu). Jāatzīst – laiks bija tiešām normāls, salīdzinot ar to, kas darījās dažas dienas pirms sacensībām. Ja arī 5. janvārī būtu pūtis tāds vējš kā pirms tam, sacensību dalībnieki uz izlozi pulcētos jūrā. Pēdējā laikā iegājies, ka savas pārdomas par sacensībās piedzīvoto pārsvarā aprakstījuši skrējēji. Šoreiz nekā – es trasē devos ar nūjām un apņēmību, protams, nostaigāt divus apļus.

Lai no Dobeles novada, kur dzīvoju, laikus nokļūtu sacensībās, izbraukt no mājām sanāk diezgan agri. Un kamēr vēl Jelgavā “salasa” pārējos līdzbraucējus... Protams, nedošos taču uz sacensībām bez ierastā cienastiņa komandas biedriem, tāpēc pieceļos vēl agrāk, lai uzceptu siera un magoņu bulciņas. Kad cienasts un tēja sapakoti līdzi, var doties ceļā, piedāvājot pasažieriem siltas brokastis. Sniegs šajā ziemā, kā zināms, mūs īpaši neaplaimo, bet tieši svētdienas agrā rītā plāna kārtiņa uzsnigusi arī Zemgalē, un tik agri, kā es izbraucu, vēl darbā nav devušies arī sniega tīrītāji (pirmo gan satieku pie Jelgavas), tāpēc ceļš nedaudz slidens. Nodomāju, cik labi, ka laiks sarēķināts ar rezervi. Galā esam laikus un varam pavisam bez stresa izņemt numurus, satikt paziņas un komandas biedrus, ieklausīties, ko runā foršais pasākuma vadītājs. Ja esi nūjotājs, laikus ierasties ir vērtīgi, jo tiešām var arī kādu satikt un parunāties. Nereti skrējēji jau devušies prom, kad mēs esam veikuši savu divu apļu trasi. Pati trasīte dienas gaismā atklājas kā ļoti glīta (nebija jau gan ne vainas arī tumsā). Pirmo tās daļu veicu kopā ar komandas biedreni, bet pie pirmā apļa pēdējā jūras posma jūtu, ka no viņas attālinos.

Jau pirmajā reizē, izejot pie jūras, pirmā doma ir: cik smuks skats! Jānobildē! Tomēr aprāju sevi: sacensības taču, pēc kā tas izskatīsies! Galu galā neizturu un ķeksēju no kabatas ārā telefonu, lai uzņemtu kādu feinu bildi. Un labi, ka tā. Secinu, ka mans telefons restartējas un, loģiski, šajā procesā izslēdzies arī “Endomondo”. Noietos kilometrus uz lapiņas nepierakstu, tāpēc man patīk uzskaitīt mēneša laikā paveikto šajā aplikācijā (man izvirzīts savs klusais plāniņš, cik jānostaigā un jānoskrien mēnesī). Pirms kāda mēneša telefonu iemanījos nomest zemē tik “veiksmīgi”, ka cieta vienīgi ieslēgšanas poga, tāpēc tagad tas pie visvieglākā pieskāriena šai pogai nereti mēdz izslēgties. Savukārt sportistiem tik modernā viedā pulksteņa man nav. Piedraudu Endžijai (“Endomondo” sieviešu balss īpašniecei), ja viņa ar mani nerunās un atkal apklusīs, iegādāšos pulsometru. Tas laikam iedarbojas, jo līdz sacensību beigām telefons vairāk neizslēdzas.

Sabildējusi trasi un reanimējusi Endžiju, naski dodos tālāk, pamazām apdzenot vairākus konkurentus. Kāds vīrs priekšā cilpo naskā riksītī, ko varētu klasificēt kaut kur pa vidu starp skriešanu, teciņus soli un nūjošanu, tomēr tieku garām un apdzenu vēl dažus. Nūjošanai raksturīgi, ka apdzīšanas manevrs nemaz tik viegli nenotiek. Nav tā kāpinājuma, kas skrienot. Bet galu galā esmu nonākusi pirmā apļa beigās un pie ēdināšanas galda. Jēziņ, kā man garšo tie marinētie gurķīši! Tā kā mana sirds ir kaut kur pa visu starp skriešanu un nūjošanu, ēšana ir viena no lietām, ko mīlu nūjošanā. Man kā cilvēkam, kas gatavs ēst vienmēr un visur, ir skumji, ka skrienot gan īsti nevaru atļauties pitstopos ēst, jo pēc tam paliek gluži vai slikti. Nūjojot gan izbaudu barošanas galdus. Arī šoreiz ar desām un gurķiem vienā rokā un nūjām otrā dodos otrajā aplī. Pēc mirkļa noķeru Inesi un vēl vienu nūjotāju, un tā ar viņām kopā noapļojam arī otro.

Ja Priekuļos man vienmēr grūti, jo treniņi Zemgales līdzenumos liek sevi manīt, tad Salacgrīvā jūtos gluži kā mājās. Vienīgā atšķirība – kviešu un rapšu vietā blakus viļņojas jūra. Ja noslēgumā vēl kādu nieku vari vinnēt loterijā (man, protams, būtu paticis dabūt tās botas), prieks pavisam liels.

Nākamais posms drīz un arī būs interesants – tagad pa gaismu reiz izbaudīto Limbažu trasi redzēsim tumsā.

Tiekamies!

Agnese Leiburga

Izbaudi NZ2020 - 2. posma trasi

Mon, 06 Jan 2020 06:27:00 +0000

Izbaudi Noskrien Ziemu 2020 otrā posma trasi Salacgrīvā (05.01.2020), kopā ar Martins Sirmais!

Kā iepriekšējo “Noskrien ziemu” sezonu pabeigsi, tā jauno iesāksi jeb Dubļu prieki arī Priekuļos!

Sun, 22 Dec 2019 10:37:00 +0000

Gada finiša taisnes darāmo darbu sarakstā pievienot seriāla “Noskrien ziemu” pirmo posmu ir kļuvis par daudzu skrējēju un nūjotāju tādu kā pirmssvētku tradīciju, jo kā gan citādi var Vecgada vakarā svēti apsolīties trenēties vairāk? Vajag taču to pirmo posmu tieši pirms svētkiem, lai atgādinātu par skriešanas burvību, lai šķistu, ka jātrenējas vairāk, un lai apņemšanās būtu ticamāka pašam sev (un lai svētku galdā apēstu tieši vienu pīrāgu mazāk).

Šogad “Noskrien ziemu” pirmais posms tāpat kā iepriekšējā gadā mūs visus sapulcēja Priekuļos. Laiks, kā jau pēdējos mēnešus (izņemot dažus reģionus, kas bija tikuši pie sniega), ne tas patīkamākais – lietus, dubļi un viss pelēkā mākonī ietīts, bet vai laika apstākļi kādreiz ir mainījuši lēmumu par piedalīšanos? Esmu pārliecināta, ka “Noskrien ziemu” dalībnieki iepriekšējā vakarā noklausās laika ziņas tikai tāpēc, lai zinātu, kādu apģērbu izvēlēties, jo tāda opcija kā neskriet nepastāv.

Pirmais posms manai “Zemgales Ziņu” komandai (nebaidos nošaut greizi, sakot, ka jebkurai komandai/ dalībniekam) vienmēr ir patīkamākais satikšanās posms, tiek saprasts, kurš galu galā ir atbraucis, kurš šogad nepiedalīsies. Vislielākais prieks satikt tās pēc skriešanas noilgojušās sejas, kuras atguvušās no traumām, un, protams, vienmēr patīkami šajā mazajā trakumā ievilināt pavisam jaunas sejas. Un par to vien gribas teikt uzreiz lielu paldies šī skaistā pasākuma organizatoriem – paldies par iemeslu satikties!

Priekuļos ieradāmies laicīgi, varbūt pat par laicīgu, un, lai gan Roberta darba rūķi ir ļoti čakli, pie starta numuriņiem uzreiz netikām. Tas gan mūs galīgi neapbēdināja, jo beidzot bija gana daudz laika, lai kārtīgi apošņātu apkārtni. Īsā mirklī mēs no pirmajiem nepacietīgajiem skrējējiem, kas ieradušies, jau bijām krietni kuplākā skaitā. Lēnām zāle piepildījās ar skrējēju runām – kāds nav trenējies divas nedēļas (pie sevis nodomāju, kaut mana trenēšanās pauze būtu tik īsa), kāds detalizēti un medicīnas terminos ietērptos vārdos apspriež pēdējās gūtās traumas, kāds atceras pēdējo aizvadīto sacensību pieredzi ārzemēs, cits apmainās ar želeju un citiem uztura ieteikumiem – klausoties vien, var teju gudrāks palikt.

Bet ziniet, kas vijās cauri katrai no sarunām? Tas manis pieminētais prieks satiekoties! Tāda milzu enerģija kūsā visos un visapkārt. Kā tādas ļoti lielas un raženas ģimenes pirmssvētku salidojums, kur katram savi notikumi stāstāmi, bet kopā visus vieno liela mīlestība – mīlestība pret skriešanu, iešanu un vienkārši kustību.

Pārsteidzoši ātri pienāca arī starts. Izejot ārā no prieka pārpildītās zāles, kā no skaista sapņa izrauta, atcerējos, ka laiks ir drūms, visapkārt pelēks un dubļi, ļoti daudz dubļu, ne miņas no ziemas (esam noskrējuši ziemu mazliet par daudz). Veroties pūlī, gan atkal ne miņas no drūmā laika, vien lielas, nepacietīgas acis un plati smaidi – šiem entuziastiem nekas nav šķērslis. Kur vēl var satikt tik daudz priecīgu cilvēku? Cilvēku, kuri pirms izbraukšanas, visticamāk, zināja, kas viņus sagaida, zināja, ka kājas būs slapjas un netīras līdz ceļiem, bet tik un tā ir uzvilkuši gan gaišos, gan mīļākos, kāds droši vien arī diezgan jaunos (es) skriešanas apavus un pēc tam ar lepnumu un tikpat lielu prieku tos tīrīs un berzīs, lai atkal satiktos citā posmā.

Un starts. Vēl vairāk dubļu, zem dubļiem vēl dubļi, un kaut kur zem tā dubļu kalna neganti paslēpušās slidenas koku saknes. Sākums kā jau sākums – šaurākās vietās drūzmēšanās, kas mani tā īsti nekad nav traucējušas, jo ko gan es varu nokavēt? Patiesībā es vienmēr pārķeru startu par ātru, un tad tā pirmā apstāšanās ir mazliet kā svētība. Bet šoreiz katra drūzmēšanās (lai gan tādu vietu bija maz) mani mazliet nokaitināja... Bet kaitināja ne tāpēc, ka jāapstājas, bet tāpēc, ka no mugurpuses tiku stumta virsū priekšā stāvošajam skrējējam, kuram tā jau burtiski elpoju pakausī. Kāda kundzīte, kurai es pretojos un neļāvu sevi stumt, vēl pamanījās aizrādīt, ka citādi uz priekšu netikšu. Bet finišu sasniedzu arī es... Varbūt manī trūkst nekaunības, jo es arī nesapratu tos, kuri izmisīgi, klupdami krizdami šaurajās vietās centās tikt garām tiem, kas pacietīgāk pagaidīja, līdz tiks platākā takā (un vēlāk tāpat satikās vienā vietā). Tam ir domāti šosejas skrējieni vai citi, katra paša skriešanas spējām piemērotāki, skrējieni, kur visi skries līdzvērtīgi. Šis tomēr ir tautas pasākums ar ļoti atšķirīgu sagatavotību un dažādām skriešanas prasmēm.

Maza negatīvā atkāpe atsevišķu skrējēju virzienā, bet pēc tam, kad tie, kam dikti jāsteidzas, bija prom, sākās skrējiena izbaudīšana. No pašas trases gan es atceros maz, jo šoreiz daudz bija jāskatās zem kājām, lai kaut kur nepaslīdu, neaizķeros un gads nav jānobeidz ar traumu. Tas, kas man spilgti iespiedies atmiņā, – cik ļoti dažādi bija visas trases segumi. Sākot no asfalta un cietākiem grants takas posmiem, pa vidu trasē posmi, kuros ceļš klāts ar koka sakņu izciļņiem un potītes krakšķēdamas žļodzījās, un beidzot ar grimstošu dubļu vannu, kur pēc veiksmes principa jāpārlec no cietākas saliņas uz citu saliņu un lēcienā jācer, ka piezemējoties neiegrims kāja līdz ikram vai neatstāsi savu apavu vienu un neaizsargātu dubļu čupiņā. Tāds sajūtu skrējiens šis pirmais “Noskrien ziemu” seriāla posms, un nezinu, vai tas sanācis tīši vai netīši, bet par to no manis otrs lielais paldies organizatoriem. Man ļoti patīk dažādība.

Tā skrienot un prātojot par trasi un to, kas mani sagaida tālāk, finišs pienāca nekaunīgi ātri. Turklāt finiša pēdējie metri bija stadiona aplī. Ja ir diezgan laba iztēle, tad varēja sajusties kā tāds augstas klases ranga skrējējs, kuram atlicis vien pēdējais aplis, un iztēlē sajustais azarts palīdzēja kājām kustēties mazliet ātrāk. Gar apļa malu un finišā kā parasti vēl pa kādam atbalstītājam, kurš atbalsta ne tikai savējos, bet visus skrējējus, palīdzot pielikt vēl kādu solīti klāt. Un finišs. Galvā klasiski tikai viena doma – kāda velna pēc es netrenējos? Kāpēc tad, kad jāatrod attaisnojumi, lai netrenētos, izdomas līmenis sasniedz pieredzējušu rakstnieku iztēles plauktiņus? Kad esmu sevi mazliet nolamājusi, dzīslās ieplūst vecais pazīstamais draugs –gandarījums. Kustībā ir ļoti liels spēks!

Pēc tam jau viss kā parasti – satikt komandas biedrus, sagaidīt tos, kuri vēl skrien un nūjo, gardie pīrādziņi un dzērieni, daudz siltu sarunu, un klāt arī apbalvošana un izloze tautas distancei. Ar to organizatoriem nav problēmu, viss notiek raiti un ātri. Tā, visam plūstot un laimes hormoniem lēkājot, arī pienāk laiks doties mājup.

Paldies, paldies, paldies! Paldies organizatoriem, brīvprātīgajiem, dalībniekiem, fotogrāfiem, visiem, visiem, kas atstājuši slikto omu mājās, pielikuši roku, laiku un enerģiju, lai taptu, būtu un izdotos “Noskrien ziemu”! Viens darāmais darbs pirms svētkiem paveikts, un ar lielu gandarījumu varu ievilkt ķeksīti un apsolīties jaunajā gadā trenēties vairāk!

Tiekamies nākamajā posmā jau pavisam drīz!

Autors: Kristīne Lejniece

Izbaudi NZ2020 - 1. posma trasi

Mon, 16 Dec 2019 10:05:00 +0000

Izbaudi Noskrien Ziemu 2020 pirmā posma trasi Priekuļos (15.12.2019), kopā ar Martins Sirmais!

“Noskrien ziemu” finiša taisne

Mon, 18 Mar 2019 06:02:00 +0000

Šķiet, tas bija tikai vakar, kad izturīgākā un spēcīgākā skrējēju čupiņa bija savākusies Priekuļos uz pašu pirmo “Noskrien ziemu” posmu un nepacietīgi kala plānus, stratēģijas nākamajam četriem posmiem. Šķiet, vēl tikai vakar atļāvos plašākai auditorijai izklāt savus saburzītos domu palagus par pirmo posmu un par skriešanu ziemā vispār. Vēl tikai vakar prātuļoju, cik nepieklājīgi ātri pienākusi “Noskrien ziemu” sezona. Četru mēnešu laikā nekas īpaši nav mainījies – tagad es domāju – kur šie posmi pazuda. Vai tiešām visi “Noskrien ziemu” posmi jau beigušies? Labi, ka neesmu vienīgā, kas apjukusi, arī laika apstākļi vēl tikai taustās pēc pareizā gadalaika (vai arī tie kļuvuši tik ļoti draudzīgi, ka visi cenšas ietilpt vienā dienā). Lai nu kā, bet datums kalendārā liecināja, ka tiešām pienācis pēdējais “Noskrien ziemu” posms Jaunolainē.

Jaunolaine bija tāds godīgais posms pret Latvijas tālāko pilsētu iedzīvotājiem, jo tā atrodas (lai ģeogrāfi man piedod) apmēram viducī Latvijai, vismaz horizontālā līnijā skatoties. Laiks pēdējā posmā nelutināja – ne pavasara saulīte, kaut ar zobiņiem, ne vairs rotaļīgas sniegpārslu dejas. Vien šķietami mūžīgs lietus, pelēkā dūmakā ietērpies un vēja brāzmām nokrāvies, – šāds laika apstākļu sajaukums trasei palīdzēja pārvērsties par īstu dubļu vannu. Par laimi, “Noskrien ziemu” skrējēji ir viena varen rūdīta un traka kopiena. Gan prieka emociju, kas līdzīgi kā dubļi šķīda uz visām pusēm, gan salijušu, bet platu smaidu netrūka. Sajūtas mazliet kā bērnībā, kad pietika tikai palēkāt pa peļķēm, uztaisīt dubļu kaujas, lai diena būtu izdevusies.

Ieradāmies Jaunolaines sporta namā samērā laikus, jo mūsu ceļabiedru kompānijā bija kanikrosa distances dalībnieks. Tas gan netraucēja viņam startu nokavēt divreiz – pirmajā reizē nokavēja savu kārtas numuru, bet otrajā (“pateicoties” manam pļāpīgumam), nedzirdēja, kā izsauc nokavējušos dalībniekus atkārtoti. Tomēr cepuri nost tiem, kas vada un pieskata kanikrosa startus, jo neviens dalībnieks ar savu mīluli, pat gribot, no starta neaizmuktu. Vērīgas acis to pamanīs, atzīmēs un pat pēc otrās nokavētās starta reizes dalībnieku aiz rokas aizvedīs līdz startam, pat vēl veiksmi paspēs novēlēt. Ir tik forši, ka “Noskrien ziemu” var piedalīties arī kanikrosa skrējēji. Pirmkārt, tas ļauj kādam skrējējam paņemt līdz savu mīluli. Otrkārt, no malas šķiet tik interesanti pavērot saimniekus un viņu mīluļus. Un tas nav izdomāts teiciens – kāds saimnieks, tāds mīlulis –, šeit to ļoti labi var novērot. Turklāt cik tie dzīvnieciņi neapzināti pirms starta uzvedas līdzīgi cilvēkiem. Esat kādreiz pavērojuši? Kāds suņuks, asti nolaidis, nesaprot, kur atrodas. Cits gatavs no pavadas izlēkt laukā, lai tik laiž skriet. Vēl kādi bariņā rej un apošņā cits citu, dažs neskatās ne pa labi, ne pa kreisi, vien paklausīgi gaida startu. Kāds ir piespiests skriet, vēl kāds lavierē prom no starta koridora. Nu, vai saskatīji sevi?

Bija pienācis arī mūsu – cilvēku – starts. Ir skaidrs, ka nekādi laika apstākļi šos dullos skrējējus neapturēs, krāsainu sporta tērpu pūlis bija gatavs arī šiem dubļu priekiem. Jau startā zināju, ka es neskriešu uz rezultātu (cik nu man tāds vispār ir). Izlēmu (gan tikai pa ceļam) veltīt šo posmu savām tik ļoti nokalpojušajām, bet mīļajām botām – bija pienācis to pēdējais skrējiens. Un, ak, cik ļoti priecājos par savu izvēli! Kā es izbaudīju katru dubļu peļķi, kurā lepni iebridu līdz potītei, cik mierīgu sirdi lēkāju no vienas peļķes otrā cauri grimstošām dubļu saliņām. Turklāt pretstatā bērnībai nebija jābaidās no vecāsmammas, kas, ieraugot manas izklaides dubļos, kārtīgi sadotu pa ausīm. Cik maz vajag priekam! Trase šoreiz nebija ne kalnaina, ne grūta, īstā vieta, lai gāztu mazos (katrs pats savus) rekordiņus. Es gan šoreiz biju nolēmusi krist uz nerviem “Zemgales Ziņu” komandas cepumiņu guru, visu ceļu vāvuļojot un bakstot, ka jātrenējas rogainingam (Olainē, starp citu, tieši katru gadu notiek viens feins rogainings). Tā mēs paskrējām, kādā lielākā dubļu placī arī pagājām, uz ko komandas biedrene man teica – re, cik forši manā galā, te var arī paiet. Un tu tāda nebūsi vienīgā :). Kādas sešas reizes viņa gan mani dzina prom no tā foršā gala, lai skrienu ašāk, bet manī jau bija atvēries bērnības nebēdnīgums un es pat nedomāju klausīt. Tā čalojot, pierunājot pilnas ausis niekiem, trase pagāja nepieklājīgi ātri (pilnīgi gribējās otru aplīti). Pa kādam skrējējam trasē mūs apdzina un uzmundrināja, lai nepadodamies (cik tie skrējēji ir forši), bet gan man, gan Agnesei šis bija vairāk prieka un vienkārši noslēguma skrējiens, mūsu sacensību gēni šoreiz bija inaktivēti un atstāti mājās plauktiņā. Vēl tikai ceļš cauri mežiņam, tad mazdārziņiem – un klāt arī finišs.

Bija atlicis vien saņemt skaisto medaļu no paša Oskara Melbārža. Gribu tā kārtīgi uzlielīt medaļas dizaina autoru – nu ļoti skaista un gaumīga! Turklāt vērtību noteikti palielina tas, ka to iegūst tikai tie, kuri piedalījušies vismaz trīs posmos, un ja uz tās vēl gozējas kāda Latvijā labi zināma sportista paraksts... Šajā reizē medaļas otru pusi izdaiļoja Oskara Melbārža paraksts, un bija arī tas gods satikt viņu pašu. Agnesei vislielākie prieki, jo viņa ir īsts sporta fans un bija nēsājusi līdzi ilgi glabātus jautājumus Oskaram. Uz jautājumu, kas ir grūtāk – sacensības vai būt šeit un pasniegt medaļas –, Oskars godīgi atbildēja, ka patiesībā līdzīgi (mūsu ir daudz un paliek tikai vairāk). Kad beidzot medaļa kaklā, bilde ar Oskaru telefonā, tad arī nemanāmi piezagās noslēguma sajūta.

Šie bija skaisti pieci posmi – mēs paspējām gan burtiski noķert ziemu mājupceļā pēc skrējiena Priekuļos, gan kārtīgi pacīnīties ar salu, kas kniebj vaigos un degungalā Limbažos, gan piedzīvot sniegpārslu rotaļu un mirguļojošu galvas lukturīšu karnevālu vakara posmā Salacgrīvā, gan iemācījāmies (atkārtojām) slidošanas prasmes skaistajā Zaubē. Un visbeidzot – ar neatlaidīgu skriešanu aizbiedējām ziemu prom Jaunolaines posmā. Šī bija mazliet garāka, kā ierasts, ļoti raiba un jautra sezona. Paldies par to! Paldies visiem, kas pielika roku, lai šie skrējieni izdotos. Tiekamies citos skrējienos un nākamajā “Noskrien ziemu” sezonā!

Autors: Kristīne Lejniece

Tu slīdēji pa slidotavu... Zaubē

Tue, 26 Feb 2019 05:41:00 +0000

To, ka ceļi būs ledū, es nojaušu jau iepriekšējā vakarā, sekojot līdzi laika prognozei Latvijā. Tātad somā pie visām mantām tiek ieliktas manas ziemas riepas (Inov-8). Piedodiet, bez reklāmas nu nekādi, jo šos apavus es novērtēšu, uzreiz pēc starta sperot pirmo soli.

Zaube ir apdzīvota vieta, kas izvietojusies pie auto ceļa P32 Dzirnavu upes krastā 90 km no Rīgas. 2016. gada 4. jūlijā Zaubē dzīvoja 326 iedzīvotāji (pēdējie atrodamie dati). Tas ir pirmais, ko uzzinu par vietu, kur notiks skrējiena seriāla “Noskrien ziemu” 4. posms. Iebraucot Zaubē, saprotu, ka esam skaistā Latvijas dabas nostūrī, kādu mums ir ļoti daudz, un pirmais, ko pamanu, – ceļa malā skaistu Zaubes Sv.Nikolaja pareizticīgo baznīcu. Ierodamies laicīgi, jo man ir šoferis, un tādās reizēs parādi komandē viņš, bet arī man patīk pirms starta visu izdarīt mierīgi, bez steigas. Pirmais uzdevums ir tikt pie numuriem komandai. Tas nozīmē, ka jāstāv trīs rindās, jo pārstāvam gandrīz visas distances, izlaižot kanikrosu. Tas gan bija ļoti ātri, jo Robertam ir visčaklākie palīgi. Nu varu sasveicināties un pārmīt kādu vārdu ar pārējiem skrējiena dalībniekiem. Visi, kas ieradušies, saprot, ka šis nebūs vienkārši skrējiens pa ceļu un meža takām, jo visur redzam tikai tīru, gludu ledu. Daži vēl steidz nopirkt jaunus apavus ar naglām, jo drošībai vienmēr jābūt pirmajā vietā. Nezinu gan, vai tas kādu baigi nomierina, bet ik pa laikam tiek paziņots, ka varam skriet droši, jo esam apdrošināti. Paldies par to apdrošināšanas brokerim “Koren”, bet labāk neko vairāk šodien par viņu piedāvājumu neuzzināt.

Laiks skrien ātri, un mana komanda sagaidīta. Izrādās, ka dažiem no rīta radušās problēmas ar veselību, bet vēlme skriet ir daudz lielāka, un, ja kājas kust, tad tik uz priekšu, par pārējo domās vēlāk.

Kanikrosa dalībnieki pa vienam dodas trasē, un tad jau saprotam, cik ļoti slidena ir trase. Suņi, kas trenēti skriešanai, pēc starta signāla strauji uzsāk skrējienu, un ne katrs lielā dzīvnieka saimnieks spēj noturēties uz ledus pie tik strauja starta. Kritieni jau pašā startā, bet priekšā vēl slideni 8 kilometri. Vienīgais, ko nodomāju, – mans uzdevums šodien ir finišēt ar veseliem kauliem un vairāk baudīt šo skaisto, saulaino dienu. Nekādi pārsteigumi sev, nekādi laika uzlabojumi vai sarunas ar sevi par to, ko varu šodien paveikt, tikai skaists skrējiens.

Pirms starta veicam komandas rituālu, uztaisām kopēju foto, un nu jau skrējēji gatavi startam. Tautas klasei šodien 8 kilometri, bet sporta klases skrējējiem jāpieveic 16. Citos laikapstākļos tas būtu sīkums, bet ne šodien. Kāpuma metri gan neliecina par grūtībām trasē, šoreiz tas izrādīsies tieši segums, kas daudziem liks pacīnīties, lai trasi pieveiktu. Izrādās, uz šo “Noskrien ziemu” posmu reģistrēti 622 dalībnieki, tas nozīmē, ka esam gandrīz uz pusi vairāk nekā iedzīvotāju Zaubē.

Pirms starta secinu, ka manī ir tāds dīvains miers, ne mazākās uztraukuma pazīmes. Saprotu, ka neko tāpat neizmainīšu un, saulei ceļoties augstāk, trase kļūs slidenāka, apavi man pareizie, un galvenais ir finišēt, bet tik ļoti sevi noskaņot skaistam skrējienam bez nekāda uztraukuma sanāk reti. Aiz skrējējiem trasē nostājušies arī nūjotāji, kuriem starts ir trīs minūtes vēlāk. Šķiet, ka šādas korekcijas startā apmierina visus, gan skrējējus gan nūjotājus. Ir būts abās frontēs, un man patika šī ideja.

Tiek dots ilgi gaidītais starts, un nu var skaidri redzēt, kuram kādi apavi kājās. Galīgi nav nozīmes krāsai vai firmai, visu izšķir naglas  Nav obligāti jābūt speciāliem apaviem, jo citiem ir uzlikas ar nagliņām zolē, ko velk uz parastām kedām, galvenais, lai ir droši uz ceļa. Ledainā trase uzreiz ved lejup no kalniņa, un lejā jāpaspēj paņemt kreisais pagrieziens. Sperot pirmos soļus, saprotu, ka varu skriet droši, bet soli lieku tomēr mazāku – jāsarod ar ledu vairāk. Ātrākie jau sen gabalā, un lēnām izretinās arī pārējie. Jau sākumā man pašā priekšā nokrīt viena meitene, un es uz kreisā ceļa nogāžos blakus. Abas tiekam veikli augšā. Sāpe kreisajā celī ļoti nepatīk, bet skriet varu, un atkal iejūkam pūlī ar vairāk slidojošiem nekā skrienošiem sportistiem. Saprotu, ka jāietur distance, lai izvairītos no “čupiņ, krājies”. Trases platums to ļauj. Skrienu pa ceļa vidu un apdzenu pa malām esošos slidotājus. Te nu ļoti uzskatāmi varēja redzēt, cik liela nozīme ir pareizi izvēlētiem skriešanas apaviem. Protams, mani apavi neuzlaboja manu ātrumu, bet drošības sajūta bija liela.

Saulīte jau bija pašā augšā un skaisti apspīdēja ledus ceļu. Skrējās viegli, bet ļoti gribēju mežu un sniegu, jo kāju muskuļi protestēja pret esošo ceļa segumu. Ilgi nebija jāgaida, un trase mūs veda pār sniegotu pļavu mežā. Mežs bija skaists, bet šaurā iemītā taciņa nemaz ne tik droša, kā gaidīju. Ļoti bija jāuzmana, kur lieku katru soli, jo daudz mazās bedrītes neļāva kāju likt droši un stabili. Beigās jau nopriecājos, ka esmu atpakaļ uz ledus ceļa. Un te nu es ieraudzīju šīs apkārtnes patieso skaistumu. Platais ceļš veda gar plašiem, balti sniegotiem laukiem, reizēm izmetot līkumu caur kādu mežu, kur saules apspīdēts sniegs mirdzēja tik spilgti, ka acis pašas reizēm miedzās ciet. Viss bija tik skaists, tieši kā no ainavu gleznotāja Vilhelma Purvīša gleznām, jo viņa dzimtā vieta ir tieši šeit, Zaubes pagastā. Un tieši šeit sākās mans skaistais skrējiens. Ar ledu sadraudzējusies, droši liku katru soli uz priekšu pa pašu ceļa vidu, nebaidoties ne no stāvākiem pakalniņiem, ne asākiem pagriezieniem. Pirmajā aplī ne brīdi nebiju viena, kāds vienmēr skrēja droši pa priekšu vai uzmanīgi slidinājās gar ceļa malu. Tā skrienot, tālumā sadzirdēju skaļas balsis. Sapratu, ka līdzjutēji, jo līdz finišam jābūt pāris kilometriem. Tie bija vietējie, kas stāvēja pie savas mājas ceļa malā un skaļi uzmundrināja ikvienu skrējēju. Šķiet, tā bija ģimene vairākās paaudzēs, jo redzēju gan vecus, gan jaunus, gan pavisam mazus līdzjutējus, un katram tika veltīts kāds uzmundrinošs sauklis, pat dziesma. Tā ieguvusi pamatīgu enerģijas devu vēl pāris kilometriem, turpināju ceļu, kurš atkal ieveda mežā, tikai nu jau taciņa bija stāvāka un temps lēnāks, bet tiku galā arī ar šo uzdevumu, un, ja esi kalnā, tad nopelnīta atpūta, skrienot lejā. Vēl nedaudz ledus taka, pagrieziens pa kreisi, kas atkal kādam izrādās par slidenu, un norāde uz otro apli. Tātad 8 kilometri pieveikti.

Otrais aplis vienmēr ir drošāks un ātrāks, jo trase jau zināma un skriet varu arī pa ceļa iekšējo malu, jo tā ir brīva. Nejutu, ka būtu pārāk nogurusi, un liekas, ka saulainais laiks vien dod papildu enerģiju. Vienīgie, kas nebija sajūsmā par šo skrējienu, bija manas labās kājas muskuļi, kas pie katra soļa otrajā aplī atgādināja, ka nepatīk tiem šis cietais trases segums nemaz, bet acis un kaut kas tur dziļi sirdī priecājās par trasi visā tās garumā, kas nemaz nebija sarežģīta. Tā klusi apjūsmojot visu skaisto ceļā, atkal tiku līdz atbalsta komandai, kas nenoguruši dziedāja, uzmundrināja un apjautājās, kā jūtos. Paldies viņiem par to dopingu, kura pietika līdz finišam, jo nu jau bija atlikuši kādi 3 km līdz atpūtai un sāku just, ka muskuļi strādājuši citā slodzē. Bet kurš skrējējs gan nezina, ka pirms finiša atrodam tās rezerves, par kurām nebija ne jausmas, un skaisti finišējam. Šoreiz trasē neko nezināju par ātrumu, sirds ritmu vai kilometru skaitu (to gan trasē atgādināja plakāti), jo pulkstenī neskatījos, un tas dzīvoja savu dzīvi, ik pa laikam par sevi atgādinot pie katra noskrietā kilometra, bet man bija vienalga, cik tieši ir tajā brīdī. Tik skaista, saulaina diena ar sniegu, ledu un burvīgiem skatiem bija jābauda. Sports ir spēcīga narkotika, un es jau esmu atkarīgā. Un ne vienmēr vajag būt pirmajā vietā, mums katram ir savi mērķi un iespējas, kāpumi un kritumi, bet galvenais, kas patīk man, ir regulāri satikt līdzīgi domājošos!

Apbalvošana.Vispirms prieks redzēt visus sveikus un veselus. Tas nozīmē, ka pirmais mērķis sasniegts; kam tādi bija vairāki, tiek pie balvām un medaļām. Apsveicu visus visātrākos šajā ledus trasē! Mūsu komandā arī daži tiek pie balvām izlozē, bet vissmukākā tiek Santai. Tā ir starp nūjotājiem izlozētā medaļa “Es neskrienu. Es eju”.

Paldies par skaisto trasi un pasākumu Robertam un viņa komandai. Par skaisti pavadīto dienu manai vislabākajai komandai “Zemgales Ziņas”, un tiekamies pēdējā “Noskrien Ziemu” posmā Jaunolainē. Kāpēc laiks skrien tik ātri?

Autors: Ligita Leitlande

Izbaudi NZ2019 - 4. posma trasi

Sun, 17 Feb 2019 17:30:00 +0000

Izbaudi Noskrien Ziemu 2019 ceturtā posma trasi Zaubē, kopā ar Martins Sirmais!

Milzu čuk-čuk bānīša ceļš caur Salacgrīvas piekrasti

Fri, 01 Feb 2019 06:17:00 +0000

Nedēļas sākumā piesauktās laika ziņu prognozes tādam aukstumneizturīgam nīkulim kā man bija diezgan biedējošas – mīnusi demonstratīvi draudēja parādīties lielos divciparu skaitļos. Man tas nozīmētu kārtīgi apsvērt savas uzticības un piederības robežas simtiem dullo entuziastu. Tomēr 26. janvāra rīts iesākās patīkamā gaisotnē, mīnusi turējās saprāta robežās, tieši tik, lai saglabātu baltās kupenas, bet nebūtu par daudz.

Trešais “Noskrien ziemu” posms veda uz Salacgrīvu, cauri gripas karantīnas viļņiem un citiem baciļiem, kopā pievilinot 548 dalībniekus ar jaunu veidolu – pirmais (cerams, ne pēdējais) vakara, tumsas posms. Man kā pūcei ļoti tīk tie rīti, kad var ilgāk pagulēt. Nav jāceļas sešos no rīta un domās jālamā Roberts, kurš brīvprātīgi piespiedu kārtā atņem skaita ziņā tik ļoti niecīgos vēlos brīvdienu rītus. Šoreiz savā neprātā un mīlestībā pret foršo “Zemgales Ziņu” komandu biju reģistrējusies garajai distancei (18,2 km), kas radīja nemieru visas nedēļas garumā. Komandai trūka garo distanču punktu, lai ieskaitē nenoslīdētu līdz pašam dibenam. Mēs gan neesam pat sešinieku brašuļu redzeslokā, bet tas nemazina mūsu neizsmeļamo cīņassparu un komandas garu. Laba jau daudz nevajag, ja, protams, to spēj tā saskatīt. Es zināju, ka garajā distancē izjutīšu treniņu trūkumu, bet biju apņēmības pilna noskriet, cik spēšu un kad nespēšu, tad kaut vai ierāpot finišā, jo beigu punkti arī ir punkti (ar iedragāto lepnumu gan jau tiktu pēc tam galā).

Salacgrīvā ierodamies ļoti laicīgi, satiekam otru “Zemgales Ziņu” ekipāžu, kā parasti, patrenējam vēdera un vaigu muskulatūru (pār)smejoties, uzmundrinām cits citu, iemūžinām bildēs sejas no visiem rakursiem. Es jau teicu, ka lielākā skriešanas burvība slēpjas labu cilvēku satikšanā. Tik ļoti ātrajā un steidzīgajā mūsdienu ikdienā vajag vairāk apstāties. Satikties. Parunāt par niekiem. Uzsmaidīt. Novēlēt veiksmi. Pateikt vienkārši čau… Satiekam arī Robertu, es apsolu rakstīt mazāk (ha ha, kā tad). Pirms starta uznāk atkal mazais panikas vilnis par garo distanci. Agnese ierosina, lai skrienu ar Jāni Marčinku (arī no Jelgavas, gandrīz kā no “Zemgales Ziņu” komandas), bet prātā ataust, kā pirms starta runājām par Jaunolaines posmu un kā Jānis teica, ka uz to jau var nebraukt ar mašīnu, bet iesildoties aizskriet (no Jelgavas), nebūšot jau pirmā reize. Paskatos uz Agnesi ar ”paldies, atturēšos” skatienu un koncentrējos startam.

Starts. Skrējiens sākas vieglā puskrēslā, cenšos tvert visu sev apkārt un izbaudīt kārtējos skaisto Latvijas stūrīti. Pirmos divus kilometrus, kā jau parasti, taustos pēc pareizā tempa, mēģinu noturēt to vienmērīgu, bet ik pa mirklim nākas to mainīt, lai apdzītu un izkarotu savu vietiņu cilvēku plūsmā. Ieskrienam stadionā, tur kājas ķeras un pinas, grimst sniegā. Sasmejos, jo tieši pirms starta gremdējāmies atmiņās par nakts skrējienu “Zilonis Babītē” un tā bezgalīgajiem smilšu neceļiem. Sajūtu ziņā starp abiem skrējieniem var vilkt paralēles – gluži kā mazliet ierāvusi drosmes dziru, grīļojos pa taciņu no vienas malas uz otru, pustumsā cenšoties atrast cietāko segumu, alkstu pēc stabilitātes un ceļa beigām. Pēc stadiona sekoja pauguriņi augšā un lejā, un šoreiz, pretstatā citām reizēm, skriešana augšā nebija biedējošākā daļa. Toties noskriet lejā nenokrītot, gan bija izaicinājums. Zem plānākas sniega kārtas viltīgi slēpās melnais ledus, kas tā vien gaidīja kādu bezprotektora botu. Man kā ceļa traumas bēdubrāļu biedram gribot negribot nākas satraukties dubultā, jo iedzīvoties traumās ir pārlieku viegli. Vēl mazs posmiņš ar smiltīm pielīdzināmo segumu, un tad jau ceļš jūriņā (pirmais). Pie jūras vismaz nebija tik traks vējš, kā FB ziņā tika solīts. Pametu skatu atpakaļ un jūsmoju par gluži kā no bērnu pasaku grāmatām nākušo čuk-čuk bānīti, ko mēs visi kopā neapzināti veidojām. Pieres lukturīši mirguļoja, veidojot gaismu rotaļu un atgādinot jāņtārpiņu dejas vasaras saulgriežos. Biju šķietami mazs, blāvs punktiņš visā tajā garajā desu rindā, bet tai pašā laikā daļa no kaut kā liela un vienota. Gluži kā galaktikā, kur katra zvaigzne atsevišķi ir tikai zvaigzne, bet kopā tās veido Piena ceļu…

Tad pienāca otrais jūras posms, par kuru man ir diezgan daudz nelabu un bērniem nedraudzīgu vārdu. Galvā tikai viena doma – man taču te būs jāskrien vēlreiz. Kā nu jau ļoti kārtīgu grādīgo dzērienu varā steberēju no vienas bedres otrā, tiklīdz atradu stabilitāti, tā nākamajā solī atkal iegrimu līdz pusikram sniegā. Sāku burtiski dzirdēt potītes, kuras lūdzās, lai atrodu ko stabilāku. Par laimi, šis bija krietni īsāks jūras posms. Protams, biju nedaudz izsitusies no ritma, bet es piedevu trases veidotājiem visu, tiklīdz ieskrēju atpakaļ mežā. Man ļoti patīk tie retie piejūras kāpu meži. Tur mana sirds tika uzpirkta, un es skrēju ar mazliet iesalušu, bet smaidu sejā, pat biju gatava otrajam aplim. Priekā pat nejutu trešo jūras posmu. Krēslu jau kādu laiku bija nomainījusi tumsa, bet ieskrēju atpakaļ asfaltētos segumos, kur laternas izgaismoja ceļu, un ieraudzīju, ka līdz finišam tikai viens kilometrs. Tik ātri? Potītes bija tik pateicīgas par cieto segumu, ka pat sarunāja ar kāju muskuļiem paskriet ātrāk. Pamanīju, ka pretī skrien pazīstams un mīļš siluets – Dāvis jau atsildījās no tautas distances. Viņš piedāvāja samainīt lukturus, jo manējais dikti blāvs, bet es atteicos, piemirstot, ka tautas distancē skrēja krietni vairāk cilvēku, nekā tas būs, ieskrienot otrajā aplī. Tiklīdz ieskrēju otrajā aplī, tā sapratu savu kļūdu. Biju diezgan viena tumsā. Sasmējos par savām dzīves izvēlēm, bet ieslēdzu nakts redzi (turklāt mans lukturis jau darbojās, tikai ļoti blāvi). Noķēru kādu vīrieti, kuram arī mans lukturis šķita aizdomīgi švaks, un viņš pajautāja, vai es taupu baterijas vai arī man ir ļoti laba nakts redze. Tā mēs kaut kā divatā līdz pirmajam jūras posmam cīnījāmies ar trasi. Pie jūras šoreiz nu jau krietni spēcīgāk vējš knieba vaigos. Biju atrāvusies no sava gaismas kompanjona un atkal skrēju viena, bet ne uz ilgu laiku. Mani apdzina Jānis (tas pats, kuru distances sākumā pat necerēju noķert) un arī uztraucās, ka es bez gaismas. Mani centieni teikt, ka nevajag mani gaidīt, jo es redzu, tāpat bija veltīgi, un viņš gādīgi skrēja ar mani astē, ik pa laikam uzbļaujot, lai neatpalieku. Lieki piebilst, ka tumsā viņš neatpazina, ka esmu no “Zemgales Ziņu” komandas un ka šad tad mēs kopā braucam uz posmiem. Bet tā divatā ar Jāņa ilgus gadus krāto pieredzi vienmērīga tempa noturēšanā laiks pagāja krietni ātrāk. Es gan pēc otrā jūras posma atkārtoti lūdzu, lai mani negaida, jo kādā 16. kilometrā noteikti apstāšos (zinu savas spēju robežas). Uz ko viņš tikai nosmēja: “Apstāsies finišā, tur arī būs tavi 16 kilometri!” Un tā arī bija. Godam noskrēju visu (nu varbūt kādā pauguriņā uzkāpu) distanci bez piesauktās ierāpošanas finišā. Esmu pateicīga Jānim, ka neļāva man padoties, un lepna par sevi, ka nepadevos. Tās ir tās mazās uzvaras, kas reiz veidos lielās. Un ne vienmēr vajag to lielo uzvaru, jo, ticiet man, dažkārt mazās var būt krietni saldākas.

Finišs.

Lielākais nopelns par šo emociju vilni, protams, pienākas trases organizatoriem. Es izbaudīju katru posmiņu (izņemot to otro jūras, bet mazliet darvas pilienu jau vajag, lai nav viss tik pārlieku skaists). Esmu lepna, ka dzīvoju Latvijā, kur ir tik daudz skaistu vietu un ka mums ir cilvēki, kas spēj tās atrast un dalīties ar citiem šajā skaistumā. Trase bija marķēta lieliski (jā, es būtu tikusi finišā arī ar savu blāvo lukturi). Visa pasākuma norise un vadīšana, kā parasti, notika raiti un bez liekām aizķeršanām. Liels paldies par to! Un paldies par vakara posmu, es kā pūce novērtēju to!

P.S. Pēc skrējiena palikām Vidzemē, lai nākamajā rītā dotos pastaigā uz Veczemju klintīm – noteikti iesaku, arī ziemā ir dikti skaisti. Turklāt kas var būt labāks kā pēc skrējiena izkustināt muskuļus pastaigā.

Autors: Kristīne Lejniece