Namdaru darbnīcas “parkets” ar meža ruleti
Garkalne, 19. marts.
Kalendārs vēsta – šīs ziemas pēdējā diena. Bet cits kalendārs – seriāla
“Noskrien ziemu” pēdējais, ceturtais posms. Organizatoriem izdevies nudien
lielisks četrlapītis, kur katra trase, katrs pasākums atmiņā palicis ar kaut ko
īpašu. Decembris – miglainā, nedaudz lietainā un stipri slidenā Sigulda.
Janvāris – Priekuļu mežs sniega baltumā ar sarkano striķi stāvajā kāpumā.
Februāris – it kā tie paši, bet pilnīgi citi Priekuļi ar ārprātīgu ledu un
stāvo, mālaino grāvi (upīti). Un nu marts Garkalnes mežos. Jau no pašā rīta
gaisā jūtamas pavasara vēsmas, mākoņu starpā it bieži atspīd saule, un,
iebraucot Namdaru darbnīcas pagalmā, gluži kā saulītes pretī staro organizatori
un brīvprātīgie jaunos, košos, pa kilometru pamanāmos ancukos. Apskāvieni,
rokasspiedieni, silti vārdi, smaids, laba vēlējumi un zobgalīga apsmiešanās –
viss, kas pirms starta priecē prātu un silda sirdi.
Iepriekšējā vakara ziņas
no trases vīriem: “Pārsvarā sauss, nūjotājiem taisnajā posmā
nedaudz sniega un ledus. Bet
pārējā trases daļa sausa. Pirms finiša pāris simt metru ir mitrums.” Tas, ka
šeit bez kalniem un pārsvarā pa līdzenumu, zināms jau iepriekš.
Ļaužu uz pēdējo posmu daudz, varbūt kādu ietekmējis Rīgas tuvums, citu – saulainais laiks. Reģistrācijā kādu brīdi akūti sāk trūkt saspraužu, bet, padod tik dzirdamu ziņu, rūdītajiem taku skrējējiem taču mašīnas ar tām pilnas, īsā brīdī sanes saujām vien. Pirms starta nedaudz aplūkojam Namdaru darbnīcas plašo pagalmu un daudzos jaukos namiņus tam visapkārt. Interesanti, pārdomāti, sakopti, omulīgi – tas pirmais četrlapītis, kas nāk prātā raksturojumam.
Nemanot pienācis starts īsākajai distancei, pie Jomas tradicionālās zilās arkas pulcējas vairāk nekā 200 skrējēju. To, ka pēdējā posmā cīņa par uzvaru kopvērtējumā būs visai sīva, liecina pirmo triju seriāla posmu kopvērtējuma tabula. Un tad jau starts arī vairāk nekā 80 garās distances skrējējiem un rekordlielam (37!) nūjotāju pulkam. Aiziet! Gabaliņš pļavas, tiltiņš, meža taka, šķembu ceļš, un tur jau klāt dzērienu un stiprinājumu punkts, kur pašlaik gan vēl neko nedod, bet pabaro ar tādu ceļamaizi kā “ievelc vēderu!”, “uzliec smaidu!” un tamlīdzīgi. Skrējēji dodas pa labi, nūjotāji – taisni vien pa smaržīgu priežu mežu, pāri izcirtumam, tad atkal mežā. Solītais sniegs dažviet vēl drusku manāms, uz grants ceļa – ar ledus garozu klātas peļķes, drusku dubļi, bet, salīdzinājumā ar visām iepriekšējām trasēm, šis tiešām ir pilnīgs “parkets”, kur var iziet sausām kājām un neizļodzītām potītēm. Nu, namdari taču nosaukumā + taku meistari darbībā. Šis posms ideāli pārskatāms, labi redzams, cik daudz kolēģu un cik tālu izrāvušies priekšā, cik tālu ir tuvākie sekotāji, kuru dēļ ir vai nav vērts kāpināt tempu. Ceļa galā jau pa gabalu manāms arī tāds stāvāks kalniņš, pa kuru lodā kāds vīrs košā jakā, bet izrādās, ka augšup jāraušas nebūs, nūjotāju trase te atkal savienojas ar skrējēju distanci un turpinās pa kreisi. Bet tas “košais kalnā kāpējs” jau norausies lejā un, ironiski smīnēdams, zobojas: “Nu, tad beidzot! Kur tik ilgi vilkāties? Esmu gluži pārsalis…” Garām diskusijām laika nav, iesakām šamējam intensīvāk pacilpot kalnā augšup lejup, un griežam pa kreisi. Ceļu ik pa brīdim nākas dalīt ar īsās distances skrējējiem, taču tas problēmas nerada, jo trase ir gana plata, vietas pietiek visiem. Un tad garām, kā jau ierasts, pašaujas superātrais Uldis Kļaviņš no garās distances favorītiem, pēc brīža vēl kāds, tad arī Dainis Limanāns. Neliels uzkalniņš ar fotovīriem, kuriem, kā bildēs redzams, smaidījuši un priecīgas zīmes radījuši vai visi, un nemanot jau klāt arī maģiskais “Izbaudi pēdējo kilometru!”. Tātad jāsāk gaidīt tas “pārsimt metru mitrums” un kāds izbaudāms, atmiņā paliekošs pārsteigums, jo pārlieku iemidzinoši glauni viss bijis līdz šim, nevar taču būt, ka Vilmārs ar Reini šoreiz nebūs ko uzradījuši. Jā, pagrieziens uz pēdējo stigu, kuras galā jau redzama finiša pļava, līdzšinējo bezrūpību pakliedē. Šī stiga ir, kā tautasdziesmā teikts, “ciņaina, celmaina”, nu, celmi varbūt ne, bet visādu arumu un pampaku pietiek, ejama/skrienama patiesībā ir šaura josla gar kreiso pusi, bet te arī skrējēju saradies jau ievērojami daudz, tāpēc ik pa brīdim nākas koleģiāli palaist garām tos, kam svarīgs ātrums vai kas jau bliež uz finišu. Opā, un te arī klāt trases galvenā “oga” – tāda paplata ūdens lāma, kam gar labo pusi gan manāmas nocirstas eglītes, sak’, lai kāds neiežampājas un neiestieg līdz padusēm. Jā, pirmajā aplī vēl pārvarāma it solīdi gar malu, un ūdens šajā “vanniņā”arī vēl jauki dzidrs. To, kā te bijis īstenībā un cik lustīgi kuram gājis, lieliski parāda bilžu sērija “Meža rulete”. Attēlu nav daudz, bet izteiksmīguma un emociju ziņā tie vienkārši spridzina! Kas par grimasēm, kas par šļakatām un pozām! Trešajā aplī, kad te pāri gājuši jau vairāki tūkstoši pēdu, ūdens faktiski pārvērties melnos dubļos, it kā neslidenā mala arī nomīta galīgi melna, atliek vien aizmiegt acis un labi aši laist pāri – kas būs, būs! Komentāri par šo arī feinie – palasiet paši pie bildēm! Dažam atsvaidzinoša pirmsfiniša vanna, citam – laba pelde sakarsušām pēdām, vēl kādam bezmaksas spa… Īsi sakot – bija jautri. Un tad jau arī finišs – gan šim posmam, gan seriālam vispār. Man kopumā pieveikti 10 apļi, ir prieks un gandarījums.
Ugunskura namiņā gan, izrādās, tobrīd piedāvājumā tikai ūdens, tēja un kola, bet neierobežoti! Un brīvprātīgo smaidi bezmaksas pielikumā. Labs nāk ar gaidīšanu – pīrādziņi vēl būšot, gan vairs ne no Cēsīm, bet desants uz tuvākajām bodēm, ceptuvēm un līdzīgiem iestādījumiem esot aizbraucis, atliek vien gaidīt gan to, gan apbalvošanu un izlozes. Kamēr rāmu garu dažādos grupējumos un sastāvos pārrunājam iespaidus, pagalmā jau parādījies Reinis ar pīrāgu kastēm. Urrā! Kāds latīņu teiciens gan vēsta, ka “vēlu nākošiem – kauli” (lasi – gaļa jau apēsta, nevajag tik vēlu nākt), bet šoreiz ir gluži otrādi, arī tiem, kas ierodas vēlāk vai atnāk pēdējie, visa kā ir gana.
Garās distances skrējēju un nūjotāju apbalvošana nedaudz iekavējas, jo, kāds, izrādās vēl nav finišējis un ir solīdi sagaidīt visus, bet laiciņš ir jauks, tāpēc var rāmu garu izstaigāt Namdaru darbnīcas plašo saimniecību, aplūkot dīķi, uz aci ievērtēt vietējā tarzānu parka labumus, baudīt putnu dziesmas, meža klusumu un svaigo gaisu, sauli un lielisko sabiedrību.
Ap 15.00 klāt arī “sarkanā paklāja” daļa. Balvas, balvas, balvas – gan Garkalnes posma uzvarētājiem dažādās grupās un kategorijās, gan seriāla kopvērtējuma laureātiem, daudzi vispār varētu uz pjedestāla palikt un nekāpt nost – kā jauna nominācija, tā uzvārdi tie paši. Ko tu stipram un ātram padarīsi? Foto piemiņai, foto vēsturei. Suminām un aplaudējam! Tad arī izloze, veiksminieki noskaidroti, bungām rībot, galds iztukšots. Aleluja! Ziema ir nobrista, noskrieta, nošļukta, noieta, īsi sakot, pieveikta. Pavasaris klāt! Vilmārs pa to laiku jau paspējis novākt trases marķējumu un nevarot saprast, kāpēc gandrīz visi tādi slapji un dubļaini ieradušies finišā. Viņš gan sausām kājām, pat jaunā jaka kā no veikala plaukta! Nu, visi jau nav vienādi tīrīgi…
Paldies lieliskajai “Meža taku skrējieni” komandai, visiem brīvprātīgajiem, visiem trasēs satiktajiem kolēģiem – gan skrējējiem, gan nūjotājiem! Šis nudien bija varen jauks ziemas četrlapītis, bet tādi, kā zināms, uz laimi un izdošanos. Tiekamies trasēs arī turpmāk – mūs gaida Zilonis, Cēsis, Priekuļu takas, Patriots – un tā līdz nākamajam “Noskrien ziemu”…
P.S. Mājupceļā, kad tikko esam izbraukuši no Namdaru viesmīlīgā pagalma, zvana norūpējies Roberts – esot nūjotājiem nodarījis gauži... Nieki! Cilvēks ir cilvēks, tehnika ir tehnika, un ne allaž vienu un otru mērķi ir salāgojami. Galvenais ir laba griba!