Apkārt tik balts, vells nav tik mells, bet striķis ir sarkans
19. janvāris, 2017 pl. 17:30,
1 komentārs
«Noskrien ziemu» 2. posms. Priekuļi. 15. janvāris.
Šoreiz, atšķirībā no 1. posma decembrī Siguldā, tiešām bija ziema – starojoši balta, sniegota, ar maziem mīnusiņiem. Turklāt dienas garumā visdažādākajās izpausmēs vērojama – sākot ar nelielu puteni rīta agrumā, turpinot ar piesnigušiem mežiem, sarmotiem kokiem, baltu rīta miglu virs laukiem, ar sauli. Ledus, par laimi, gandrīz nebija jūtams, izņemot atsevišķas, vārda dažādās nozīmēs slidenas vietas trasē, dubļi arī ne, bet sniegu varēja baudīt no visas sirds. Vairāk nekā 300 sacensību dalībnieku to arī aizrautīgi darīja, jo, kā liecina daudzās lieliskās bildes no dažādām trases vietām, pamatizteiksmes, kas vērojamas ļaužu sejās, ir prieks, smaids un aizrautība. Kādā domu apmaiņā gada sākumā trases šefs Vilmārs apsolīja: «Būs Nobrien Ziemu!» Paldies viņam – solījums izpildīts par 100%!
Dažādas sarunas un ziņas no portāliem pirmssacensību nedēļā bija daudzējādā ziņā visai satraucošas, arī pretrunīgas. «Patriots bija pastaiga, ziediņi tā teikt. Priekuļos būs jāskrien/jābrien pa gravām, abos posmos nebūs vienādas trases. Katrā būs arī jauni posmi, iepriekš neskrieti. Janvārī būs max smagi, bet februārī Priekuļi būs max viegli. Ja nebūs sagatavota slēpošanas trase, tad, protams, nūjotājiem varēšu uztaisīt īsāku apli, bet, ja ne, tad diemžēl garais ap 8–9 km. Bet toties būs, ko atcerēties!» – tā Vilmārs. Bet dienā pirms starta: «Trase skaista, no abiem Priekuļu posmiem vieglākā. Vēl vakar zāģējām vienā posmā, veidojām jaunu taku, jo tā mežistrāde mums sagādāja riktīgas problēmas.» Kad apvaicājos, vai arī šoreiz ieteicams pa ceļam iebraukt kādā baznīcā un nolikt svecīti, tā teikt, lai viss noris gludi un labi, mani sasmīdina atbilde: « Sāc ar to sveci, kuru lieto vasarā kukaiņu atbaidīšanai!» Tobrīd jau viss sāk rādīties gaišākās krāsās, taču brīdi pēc tam parādās informācija, ka augstuma starpība pēdējos 2 km esot 91 m. Domā, ko gribi!
Šoreiz Priekuļos ierodamies vien īsu brīdi pirms starta, tāpēc daudz prātuļot par to, kas būs un kā būs, nav laika. Drusku aprunājamies ar allaž laipnajām un smaidošajām reģistrācijas meitenēm ar Aiju Š. priekšgalā, sirsnīgi apsveicināmies galveno priekšnieku Robertu, kurš kā allaž rosīgi kaut kur traucas, un tad jau arī 11.00 un starts 8+ km distancei. Pūlis pie «Jomas» zilās arkas tiešām pamatīgs – vairāk nekā 200 skrējēju. Seriāls nudien iemantojis kuplu cienītāju pulku! 11.10 garajā distancē startē krietni mazāk dalībnieku – ap 80 skrējēju. Ziemas nūjotāju skaits turpina pieaugt – šoreiz esam jau 31!
Trase nudien pasakaini skaista – piesniguši koki, gleznaini skati no dažādiem reljefa punktiem... Bet tad arī klāt pirmais nopietnākais posms, jo ceļš uzvijas pakalnā un taka ved pa diezgan slīpu pamatu gar tā malu, turklāt ne pārāk biezo sniega kārtu laikam aiztraukuši skrējēji, vietām redzama plika, sasalusi, turklāt slidena zeme. Un, ja viena kāja ir jūtami zemāk par otru, tad dabas baudīšanai jāpaliek otrajā plānā, galvenais ir pēkšņi neatrasties horizontāli un kādus metrus zemāk. Par trases vidusdaļu neko jaunu nepateikšu – Priekuļu ceļi vairāku gadu garumā apgūti jau diezgan pamatīgi, jo vasaras nogalēs «pēda piesista» ne reizi vien. Ziemā, protams, citas izjūtas, citi redzes leņķi, citas krāsas, taču skaisti kā allaž. Forši, protams, ka šoreiz tas ceļš, kas septembra sākumā bija meža tehnikas izdangāta dubļu jūra, ir skaisti balts un samērā līdzens.
Bet tad jāsāk kļūt tramīgiem, jo trases malā parādās zaļā bulta un brīdinoši informatīvais «Līdz finišam 2 km. Izbaudi!». Tātad jāsāk gaidīt kādas ogas, cietie rieksti vai citi labumi, jo cik tad var pārsvarā pa gludu pamatu! Kad šķērsots labi zināmais tiltiņš pie biatlona trases, taka aizvijas pa kreisi. Labi, ka ir ziema un sasalis, zem nūjām un kājām ik pa brīdim nobūkšķ ledus. Viss liecina, ka citos gadalaikos te tāds jauks purviņš vai vismaz pamatīga slīkšņa, būtu kārtīgs bridiens, kas īstenībā dažādos meža taku seriālos vairs nav nekas nepierasts, gluži otrādi – ja pēc pasākuma var noteikt apavu sākotnējo krāsu, tad šķiet, ka kaut kas nav pa īstam...
Šādi un tamlīdzīgi spriedelējot un pa druskai virzoties tik augšup (solītā augstumu starpība!), pēkšņi starp kokiem pamanāms kas garš un koši sarkans. Pieejot tuvāk un ieraugot, cik stāvā nogāzē jāuzrāpjas, kļūst pilnīgi saprotams, kam domāts sarkanais, mezglotais striķis. Paldies, taku meistari, tā tad nu arī ir šīs trases «lielā oga, rozīnīte, cietais rieksts, saldā kūka, pīrāgs», sauc nu, kā vēlies! Taču augšā ir jātiek, variantu nav. No lejas izskatās, ka ap 300 ļaužu, kas te bijuši pirms manis, ceļu gar virvi paspējuši padarīt arī diezgan slīdīgu, tāpēc izvēlos iet drusku pa labi, kur kāpiens šķiet stabilāks un prognozējamāks, jo ir iespēja pieķerties kādai lazdai, saknei vai krūmu zaram. Bet galvenais – neblenzt uz augšu un nepārtraukt kustību! Uh! Kad augšā ir laimīgi tikts, līdz finišam atlicis vairs nieka gabaliņš. Un, protams, vairāk nekā skaidrs ir arī tas, kas īstenībā bija skaidrs jau startā, – ja aplis ir tik garš, tad 2,5 stundās nekāds otrs aplis nesanāks, tas iespējams tikai pašiem ātrākajiem nūjotājiem, no 22 dāmām, kā vēlāk izrādās, tikai vienai. Saulītei spoži spīdot, iznākam finiša taisnē. Izpildīts arī «Nūjo priekam» kapteines Maritas uzdevums, jo startā runājām, ka finišējam kopā. Jā, mēs jau apmēram pusi distances esam kopā – Normunds, Guntars un es –, jo kopā, protams, jautrāk! Pie finiša arkas smaidīgais asprātis Roberts, protams, apvaicājas, kur tik ilgi esam čammājušies, ka nepieteik vairs laika otrajam aplim. Nu, piedod! Tik feinu trasīti sataisījuši, ka nevar tā vienkārši dragāt, tur vajag ar izjūtām un baudu...
«Noskrien ziemu» 2. posms pieveikts. Visapkārt daudz smaidošu, priecīgu ļaužu, lielākā daļa no tiem jau šķiet pazīstami, jo daudzkārt redzēti dažādās meža trasēs. Izjūtas brīžam kā tādā lielā radu saietā. Un ir jau arī – mežu, aktivitāti, kustību un svaigu gaisu cienošo sanākšana. Baudot brīnumgardo pīrādziņu un tēju/buljonu, tiek apspriesti jaunākie iespaidi, spraigākie momenti, lielākie pārsteigumi, piemēram, trases malā pamanītā norāde «Kukaiņu viesnīca». Beidzot izdodas satikt arī trases šefu Vilmāru, kuram interesē, kā bija, kas patika.
Rezumējot varu teikt, ka bija super jauki. Sniegs un izcili laikapstākļi bija, tikšanās prieki ar kolosāliem cilvēkiem arī, turklāt pārsteigums ar sarkano striķi. Bet vells nudien nebija tik mells, kā pirms tam varēja šķist. Lieliski, ka bija pārģērbšanās iespējas siltās telpās un dušas (kurās gan ūdens esot bijis auksts, bet ūdens taču bija, turklāt bez maksas!), priecē ziņa, ka nākamā posma starts un finišs turpat tehnikumā. Nezinu, kā citiem, bet domāju, ka līdzīgi – pēdas un nūjas jau niez, ar prieku un nepacietību gaidu 19. februāri un nākamo «Noskrien ziemu» posmu. Tad arī manīs, kurš no abiem posmiem būs bijis vieglākais vai grūtākais. Galvenais, lai nepazūd ziema un sniegs! Tiekamies!
1 komentārs - Apkārt tik balts, vells nav tik mells, bet striķis ir sarkans
Kristīne Zv - K - 19. janvāris, 2017 pl. 20:08
Tik dzīvi, skaisti un patiesi uzrakstīts.