Labāk tēva dubļus bridu...
Nogriežoties uz Kaķīškalnu, jau no augšas redzams, ka pie Laurenču skolas, lai gan pulkstenis rāda tikai nedaudz pāri desmitiem, mašīnu jau ir, ka biezs. Rūķis oranžā vestē, kuru no organizatoriem satiekam pirmo (Ha, uzminiet, kurš tas ir? Nu, protams, ka Gada brīvprātīgais Jānis Ābols!), vēsta, ka stāvlaukums jau pilns, jāmeklē vieta kur tuvāk slēpošanas trasei un numuru izsniegšanas vietai. Tas arī izdodas diezgan viegli, bet pirmais lielais OHO! atskan brīdī, kad jātiek pāri ceļam, lai dotos uz reģistrāciju. Ceļš, ledus klāts, spīd kā spogulis! Jau šajā brīdī nav grūti iztēloties, kā varēsim šļūkt pa trasi. Organizatoru vēstījums no Siguldas iepriekšējā vakarā skanēja: «Trases segums dažāds: sniegs, ledutiņš, dublīši, bet kopumā ļoti smuki .» Taču viss slapjums, kas pēdējā diennaktī nācis no gaisa, ir jauki piesalis, tas tāds krietns bonuss un bezmaksas deserts visiem gardēžiem.
Reģistrācijas telpā un ap to jau spieto lērums sportistu, tostarp arī daudz pazīstamu vai meža skrējienos sastaptu ļaužu. Reizi pa reizei būt brīvprātīgo rindās ir liels labums, nav svarīgi zināt, kā kuru dalībnieku sauc, bet apsveicināšanās jaukuma un siltu smaidu nudien netrūkst. Un te arī, starodams kā saulīte, parādās Roberts Treijs, kurš, kā uzzinu vēlāk, ir šīs trases «jaukumu» īstais vaininieks, jo Vilmārs Zeme un Reinis Melbergs dabā esot tikai iezīmējuši to, ko viņš izplānojis.
Kad numurs un čips saņemts, sastopu arī Vilmāru, kurš pēc sirsnīgas apsveicināšanās pavaicā, vai esam paspējuši baznīcā nolikt svecīti. Drusku zinot trases šefu un viņa humora izjūtu, saprotu, ka nekādu joku šoreiz tiešām nebūs – nē, ne jau Siguldas reljefa (tas, ka kāpumu te gana, jau sen pārbaudīts) vai dubļu dēļ (rets tas meža pasākums, pēc kura nosakāma apavu pamatkrāsa). Ledus, tieši ledus ir tas, ko šoreiz nāksies respektēt visvairāk. Īsi pirms starta sastopu arī Reini, kurš pirms maza brītiņa atgriezies no trases pārbaudes. «Būs skarbi, jo slīd pēc velna un gandrīz visur,» viņš apgalvo.
Vēl neliela, bet intensīva pirmsstarta iesildīšanās (šoreiz galvenokārt visas kāju locītavas un mugura, nojaušot, kas trasē gaidāms), un tad jau klāt noliktais brīdis un uz startu tiek aicināti 8+ distances dalībnieki. Pulcēšanās ir visai jautra, jo ceļš blakus skolai, pāri kuram uzslieti starta=finiša vārti, ir drusku bedrains, krietni grumbuļains, bet pamatīgi noledojis, tāpēc viens otrs jau te paspēj atrādīt dažādas figūras, kas parasti redzamas tajos sporta veidos, kas notiek ledus laukumos. Ik pa brīdim atskan organizatoru brīdinājumi un aicinājumi uzmanīties, un tad jau klāt 11.00 un «Noskrien ziemu» 1. posma starts ir dots.
Pēc 10 minūtēm starts garajai 26+ distancei un arī nūjotājiem, kuru pulks šādos pasākumos, šķiet aug ar katru nākamo reizi. Reizēm cilvēki neizpratnē vaicā: «Kā? Vai tad jūs ziemā arī nūjojat?» Mana atbilde skan: «Protams! No mīnus 30 līdz plus 35 grādiem – tādās robežās ir pārbaudīts uz savas ādas.» Pirmsstarta apsveicināšanās, laba vēlējumi, un tad jau klāt mūsu starta brīdis.
Pirmie pārdesmit metri pa apledojušo ceļu uzreiz ļauj saprast, ka nekāda dragāšana vis nesanāks, drīzāk par vadmoto jāizvēlas mērķis palikt vertikāli un kādu distances daļu nemērot ne uz dibena, ne vēdera, ne citādi tuvāk zemei. Kad ceļš ievijas mežā un rodas iespēja iet pa malu, sajūta uzreiz labāka. Uzreiz aiz slēpošanas trases sākas straujš kritums uz leju. No «Stirnu buka» posma to atceros, jo tas bija pēdējais lielais kāpums pirms finiša. Ļoti akmeņains, kas labi palīdzēja tikt uz augšu. Tagad jātiek lejā, bet akmeņi daļēji paslēpušies zem sniega, kas šajā graviņā vēl saglabājies diegan daudz. Un tas nemaz vairs nav jauki, īpaši, ja redzi, ka viens otrs pirms manis te šļūcis klupdams krizdams... Tāpēc izvēlos uz leju rausties vairāk ar prātu, un labi, ka ir nūjas atbalstam un bremzēšanai. Tad taciņa kādu brīdi vijas gar nelielu strautiņu, un te ir baudāma visa apsolītā daudzveidība: sniegs, ledutiņš, dublīši, bet kopumā ļoti smuki . Bet pretī diemžēl jau klibo kāds skrējējs, kuram sacensības beigušās pirmajos kilometros. Jā, iziet no ierindas šādā trasē var itin aši. Grūti ir pieņemt un apjēgt, ka pat it kā drošās vietās nevar atslābt ne mirkli, jo ledus, kaut neredzams, patiesībā ir gandrīz visur. Par to atgādina divi resnie stumbri, kam uz taciņas jātiek pāri, un, kā liecina arī oficiālais video, ne vienam vien šis lidojums beidzas ar mīkstu un ne tik mīkstu piezemēšanos dubļos. Taču salīdzinoši jāsaka – šis meža gabaliņš, vismaz nūjotāju trasē, bija viens no patīkamākajiem un mazāk slidenajiem. Vietā, kur laukmalā šķiras skrējēju un nūjotāju ceļi, pie norādes visā godībā stāv Vilmārs ar laba ceļa vēlējumiem, kas, protams, priecē un iedvesmo. Teikt, ka stāv, īstenībā ir nepateikt neko, jo tās pozas un figūras, ko Šefs tur demonstrē, nav aprakstāmas un vārdos izsakāmas. Trase tālāk vijas pa lauku ceļu, kur atkal atliek vien meklēt, kura mala vai pats vidus izrādās mazāk slidens, tad, par laimi, ieved pļavā ar pagaru zāli, pa kuru iet ir tīrā bauda, jo taciņa, protams, ir krietni slidenāka. Pirms nūjotāju ceļš atkal saved kopā ar skrējēju trasi, ir pamatīgs ledus, kam atliek vien burtiski pāršļūkt pāri, un tad jau esam gandrīz pie Gaujas, gar kuru būs jāmēro gabaliņš līdz kājnieku tiltam un vēl aiz tā. Kad pievienojas skrējēji, temps krīt, jo kolēģi taču jāpalaiž garām. Kompetentas personas zina stāstīt, ka skriet tik slidenā laikā tomēr ir vieglāk, jo pēdai mazāka saķere ar virsmu, taču nūjošanā vajag kārtīgu atspērienu, tur tā nevar viegli lidot pa takas vidu pāri visiem lediem. Virs Gaujas viegla migla, bet priecēt acis ap Velnalas klinti pretējā krastā gan sanāk minimāli, jo, tiklīdz neskaties zem kājām, tā sākas dažādi dīvaini slīdsoļi, sānsoļi un vēl citas interesantas izpausmes. Tā, klāt jau arī lielā pļava ar laipām, bet tās diemžēl ir viltīgas, slapjie dēļi slīd kā ieziepēti.
Un tad ir pārsteigums, par kuru Vilmārs iepriekšējā dienā ziņoja, ka esot «tāds neliels kāpumiņš»! Uz finišu vai nākamajiem apļiem jāraušas augšā stāvā kalnā, par kuru avotos rakstīts: «Gaujas senlejas skatu vietas augstajā Beites kraujā speciāli iekārtotas par godu cara Aleksandra II vizītei Siguldā 19. gadsimta otrajā pusē. Viena no šādām vietām ir Ķeizarkrēsls un netālu esošais Ķeizarskats. Vietai nosaukumu devusi Krievijas cara Aleksandra II vizīte Siguldā un apkārtnē. Tās laikā cars un viņa dzīvesbiedre speciāli sagatavotā skatu vietā pie Laurenčiem iestādīja katrs vienu kociņu, iespējams, ka tās bijušas liepas. No šā laika skatu vieta tiek dēvēta par Ķeizarkrēslu, jo Krievijas ķeizars bijis sajūsmināts par brīnišķīgo ainavu, kas pavērusies no skatu vietas uz Gaujas senieleju.» Taču tobrīd vēstures zināšanas un liriskas atkāpes neko nedod, jo ceļš augšup, pirmkārt, ir gana garš, otrkārt, kļūst arvien stāvāks, treškārt, ir vietām ļo-o-oti slidens. Un arī temps nav paņemts pareizais, jo divreiz nākas apstāties. Pirmā doma – pie velna, otrreiz jau nu te nekāpšu! Taču augšā, kur ir izvēles iespēja – finišs vai nākamais aplis – , stāv Roberts un Vilmārs un mudina: «Aiziet, aiziet, aiziet!» Un gļēvi būtu neturpināt, jo īstenībā nekas pārlieku traks nebija, elpa ir atgūta, bet seja gan laikam Latvijas karoga krāsā, jo Roberts apvaicājas, vai viss kārtībā. Protams, tāpēc – aiziet!
Otrajā aplī ir vieglāk, jo trases viltīgās vietas jau it kā zināmas, taču takas ir daudzu kāju izmītas, tāpēc ir stipri vairāk dubļu un iespēju paslīdēt. Nedaudz aiz Velnalas pēkšņi dzirdu nepārprotamu ņirgāšanos – Gaujas otrā krastā kādas piecas pīles vienkārši apsmej mani, ka es pārvietojos gluži kā pīle pa ledu. Tad pamanu arī pirmajā aplī neieraudzītu norādi «Finišs – 1 km. Skaties un baudi!» Baudu, kamēr var, jo pavisam drīz jau atkal kāpums uz ķeizariskajiem augstumiem. Ceļā sastopu vēl dažus skrējējus, kuri sabeiguši kājas – slīdējuši, krituši, sasituši, sastiepuši… Bet cilvēki varonīgi turpina ceļu un no piedāvātās palīdzības atsakās, jo nolikumā skaidri teikts: «Izstāšanās gadījumā sacensību organizatori nenodrošina dalībnieka nokļūšanu līdz finišam.» Jā, arī viņiem jārāpjas vien augšā kraujā. Man, otrreiz kāpjot, vairs nešķiet tik traki, jo ne priekšā, ne aiz manis tobrīd neviena nav, tāpēc varu izvēlēties tempu un trajektoriju, kā pašai patīk.
Kad esmu uzkāpusi, domāt par finišēšanu neļauj Roberta uzmundrinājums: «Turpini, laika pietiek, vēl ir stunda un gandrīz 20 minūtes!» Eh, lai notiek! Dzirdināšanas punktā reizē ar mani, bet no otras puses ienāk Vilmārs ar tekstu: «Vai nu tu esi ilgi nākusi, vai arī es esmu ātri atskrējis…» Uz šādu kalambūru atliek vien atbildēt, ka tas jau speciāli, lai atkal satiktos.
Bet pa to laiku pelēkā diena kļuvusi vēl pelēkāka, sabiezējusi migla, kas diezgan pamatīgi smalku pilienu veidā nāk uz leju, uz zemes veidodama ko vidēju starp ūdeni un ledu. Te obligāti jāatceras pasākuma devīze: «Ledus vai sniegs, noskriet ziemu tīrais nieks!» Sniega gandrīz nav, ziemas arī ne – tā baltā krāšņumā priecēja «Patriotā» 12. novembrī – taču ledus toties ir, kā smejies, par visu naudu! Prātot nav laika, jādodas vien tālāk. Pēdējā kilometra atzīme pienāk visai ātri, laipas pļavā slīd vēl vairāk, tāpēc prātā ienāk dziesma par tēva sidrabotajiem dubļiem un tautieša asaroto laipu; un tad atkal mīļotais kāpums. Skatoties foto, nudien redzams, ka viegls tas nav bijis, pārsvarā visiem sejā mazāk smaida, acīs vairāk drūmas apņēmības, spītības, neatlaidības. Bet fotogrāfs pašā kāpuma augšgalā vēl uzsauc, lai taču netaisa tik nopietnu ģīmi un kaut drusku pasmaida, lai pēc tam redz, cik grūti! Uh! Beidzot klāt arī finiša vārti, kolēģi un līdzjutēji ar uzmundrinošiem saucieniem, taču cēli un ātri šķērsot sarkano paklāju šoreiz nesanāk, jo ceļš nudien ir vēl slidenāks nekā startā! Nokrist pēdējos metros, ja visu ceļu ir izdevies palikt kājās, nudien būtu stulbi…
Pirmais «Noskrien ziemu» posms ir pieveikts. Organizatori mudina doties pēc tējas un pīrādziņiem, «kamēr vēl viss nav aprīts». Iestājies tāds gandrīz eiforisks nogurums un pacēlums vienlaicīgi… Īsi sakot, neesošā ziema noskrieta, svaigs gaiss un laimes hormoni sasmelti pārpārēm.
Tad klāt arī apbalvošana, ātrāko sumināšana, izlozes… Bet visapkār jau dzidrami vārdi: «Priecīgus svētkus! Ja ne vairs šogad, tad tiekamies janvārī Priekuļos!» Protams!
Nobeigumā citāts no pasākuma mājaslapas: « Paldies visiem dalībniekiem, kuri noticēja, nenobijās un ieradās uz pasākumu, paldies atbalstītajiem un, protams, liels paldies mūsu palīgiem!» 100% pievienojos!
Lai dzīvo organizatori – Patriotiski Videi draudzīgais ECO Zilonis, kurš mudina Piesist pēdu un Noskriet ziemu! Tiekamies!
Tik garšīgi, dzīvi un emocionāli uzrakstīts.... ļauj vēlreiz izbaudīt skaisto pasākumu.