Uz karstām pēdām...
Sēja. 17. decembris. «Noskrien ziemu» 1. posms
Rīts Rīgā svina pelēks. Migla tāda, ka var griezt ar nazi. Jau otro dienu. Izbraucot uz šosejas – tas pats. Juglas ezers faktiski nav redzams. Aiz Vangažiem jau sāk rādīties drusku cerīgāk. Un Gauja no Murjāņu tilta pat ir saredzama. Arī pagrieziens uz Sēju. Lai gan ir tikai drusku pāri 10, mašīnu straume jau pamatīga, visas dodas vienā virzienā – Noskriet ziemu! Krietnu kilometru pirms starta vietas ceļmalas jau pilnas. Jā, latviešiem nudien patīk izklaides brīvā dabā jebkurā gadalaikā...
Iepriekšējā vakara ziņas no trases liecina, ka mežstrādnieki parūpējušies par «pārsteigumu ruleti» sestajā kilometrā. Būs jautri! Izkāpjot no mašīnas, var pārliecināties, ka slidens arī ir ne pa jokam. Organizatoru teiktais, ka radzes noderēs, apstiprinās jau pirmajos metros.
Sacensību centrā zum kā stropā. Taču mājīgajā Sējas pamatskolā vietas pietiek visiem, dalībnieku rīcībā ir gan ģērbtuves un dušas, kas pēc finiša lieti noderēs, gan sporta zāle. Reģistrācijas telpā cilvēku, ka biezs, bet organizācija perfekta – virs galda lieli, jau pa gabalu samanāmi uzraksti, trīs atsevišķas rindas, kas kustas ļoti raiti, jo reģistrācijas brigāde – lieliskie brīvprātīgie un pats Roberts – ir krietni profesionāļi, viss noslīpēts līdz sīkumam.
Paziņas sastopami ik uz soļa, jušana gandrīz kā lielā radu saietā, jo taku skrējienu entuziasti jau principā ir vieni un tie paši. Sasveicināšanās, rokasspiedieni, laba vēlējumi, lustīga pazobošanās, kopīgi foto dažādās kombinācijās... Laiks paskrien vēja spārniem un, skat, trasē jau dodas tautas distances dalībnieku simti, bet startā pulcējas sporta distances skrējēji un nūjotāji, kuru skaits katrās sacensībās top arvien kuplāks. Organizatori brīdina un atgādina, ka ceļš ir slidens un jau pašā distances sākumā ir divi pagriezieni, jābūt uzmanīgiem! 11.10 un starts!
Slidenais asfalts, par laimi, aši vien beidzas, trase aizvijas gar laukmalu un iekšā mežā. Škiet, ka būs labi! Pirmie pārsteigumi noorganizēti jau trešā kilometrā, jo mežs ir pamatīgi slapjš, var lēkāt pa ciņiem un mēģināt izlaipot, bet vismaz viena kāja slapja šā vai tā. Pirmais grāvis arī veiksmīgi forsēts, jo abi dēļu gali izrādās gana stabili. Ašie kolēģi jau tikuši kādu puskilometru priekšā, esmu veiksmīgi ieķīlējusies starp viņiem un tiem, kas nāk aiz muguras, bet jo cītīgi elpo pakausī un neļauj filozofēt. Paldies Aleksandram Naumenko no Ogres, galvenokārt viņš bija tas, kurš mina uz papēžiem un ik pa brīdim aizgāja man pa priekšu, mudinot neatslābt.
Super, uzraksts vēsta, ka pirmie 3 km pieveikti un aicina raiti ripot tālāk! Lauki gar trases malām viegli balti, kā ar pūdercukuru pārkaisīti, peļķes purviņā klāj ledus garoza, ir «ledus vai sniegs», to, vai būs «tīrais nieks», manīs finišā.
Pie tilta pār Loju ar lustīgi pacilājošu mūziku par dzelteniem aizkariem un skudru sagaida Laimonis, tradicionālās šašliku smaržas gan nav, bet Laimonim šoreiz citi pienākumi, nevis rūpes par vēderpriekiem. Pagars gabals pa grants ceļu gar dažādām mājām, suņiem ar un bez būdām, un, skat, uzraksts vēsta, ka 5 km jau pieveikti, trase atkal ievijas mežā. Tad jau drīz būs solītā «pārsteigumu rulete», jātur tik acis vaļā un jāvico raiti, kamēr vēl var!
Nopīkst kontrolpunkts, jā, un drīz vien sākas. Baltais ceļš pēkšņi pārvēršas tumši brūnā, vispirms jau tā neko, protams, grambas, sasaluši zemes pikuči, bet mežinieku sastrādātais, piemēram, pagājušās ziemas Priekuļu trasē, bija krietni trakāks un nepatīkamāks. Un tad arī pa labi no ceļa, kurš vairs nav izejams, sākas jautrākais posms ar pamatīgu staignumu, slapjumu, dubļiem, ūdens lāmām, ledu... Temps nokrīt strauji, jo, galu galā, ir decembris, nevis vasara, tāpēc attapties līdz ceļgaliem dūkstī nudien negribas. To, ka joki mazi, liecina kaut vai iemītajai taciņai blakus iedurtā nūja – pamatu nemaz nejūt, bet tā jau līdz pusei ūdenī! Kārtējais grāvis jau vairs nešķiet nekāds šķērslis, un, šķiet, «rulete» pieveikta, jo nopīkst kārtējais kontrolpunkts.
Paskatos pulkstenī. Tas
liecina (izrādās, maldīgi, kas beigās izrādās liktenīgi), ka trasē pavadīta
apmēram 1 stunda un 24 minūtes, tātad jāiet uz otru apli, jo teorētiski laika
vēl pietiek. Biju apņēmusies to darīt, ja pirmo pieveikšu 1 stundā un 20. Būtu
stulbi iet malā, turklāt Robertam un savai komandai solīju, ka mēģināšu novicot
divus, nevis vienu, trase taču līdzena, mīkstu smilšu un kavējošu kalnu nav.
Atraktīvie brīvprātīgie
enerģijas punktā uzmundrina ne vien ar dzeramā malku (uz uzkodām nav laika
skatīties), bet arī morāli, turklāt Artūrs komentē: «Galīgi svaiga izskaties,
laikam kaut kur būsi pa taisno rāvusi!», uz ko atcērtu: «Bet protams! Ja
pazīsti tos, kuri trasi taisa, tad var atļauties...»
Pulkstenis rāda 12.36,
tātad – aiziet otrajā aplī! Pablenžu pār plecu – johaidī, neviens aiz manis
nenāk. Vai tiešām pārējie nūjotāji, kuri vai uz papēžiem mina, izlēmuši, ka
pietiek? Neko darīt, jāvico vienai. Tā kā trase ar zilajām bultiņām nomarķēta
perfekti un aizklīst neceļos nav iespējams, šoreiz paceļu acis, lai drusku
paskatītos apkārt. Skaisti un daudzveidīgi! Izcirtums, purviņš, grāvis ar varen
interesantas krāsas ūdeni, mežā tik zaļas sūnas un mētras. Un kā smaržo!
Nepūlēšos izstāstīt, gan jau katrs pats sajuta, ja sajuta. Viss jau labi, tikai
jūtu, ka tempa vairs nav, bet laika kļūst arvien mazāk. Turklāt trase kļuvusi
krietni nejaukāka, īpaši slapjajās un dubļu vietās, jo pirms manis te jau pāri
gājuši simtu simti. Šoreiz nevaru vien sagaidīt Lojas tiltu un Laimoņa mūziku,
šķiet, ka sen jau vajadzēja būt, bet nav un nav. Jā, beidzot ieraugu, iespēju
robežās uzkurinu ātrumu un, skanot kaut kam no «Līvu» repertuāra, panesos
garām. Drīz vien jau «rulete», arī, protams, krietni vairāk izdangāta un
izmīdīta, atkal plašais lauks, tas šājā aplī šķiet nebeidzami plašs (velns, kam
tik plaši lauki vajadzīgi), turklāt vējam uz brīdi pievienojas arī kaut kas
vidējs starp krusu un sniegu. Pablenžu pulkstenī – šķiet, viss vēl kārtībā,
līdz kontrollaika beigām vēl apmēram 20 minūtes, un drīz jau jābūt arī jaukajam
uzrakstam, kas pēc 2 km sola finišu un relaksāciju. Pie pēdējā pagrieziena, kas
ved mežā, stāv mēreni nosalušais Ilmārs, kuram pasaku, ka aiz manis vairs
neviena nav, sardze beigusies. Šis laipni piedāvā kādu gabaliņu, kamēr neviens
neredz, pavizināt tuvāk finišam, bet es tikpat laipni atsakos, jo zinu, ka tur
KP, turklāt esmu par godīgu cīņu, nevis blata būšanām. Jā, KP nopīkst, vicoju
tālāk stulbā pārliecībā, ka nu jau vairs tikai kilometrs. Mērens šoks pārņem,
kad pie grāvja labu gabaliņu tālāk šoreiz ieraugu (!!!) uzrakstu, ka vēl 1 km
atlicis no šīs vietas. Vicoju, cik spēju, bet pakausī neviens neelpo, uz
papēžiem nemin, turklāt aiz muguras jau arī diezgan daudzi kilometri... Beidzot
pagrieziens uz aleju, finišējušo skrējēju uzmundrinošie pamudinājumi, vēl loks
ap skolu, kur komandas biedrene Anita uzsauc, ka varbūt vēl varu paspēt,
Artūrs, kurš uz brītiņu novērš uzmanību, norādīdams nevis uz finiša, bet vēl
viena apļa vārtiem, finiša taisne, finišs... Un – nākas vien samierināties, ka
otrais aplis nav ieskaitīts, jo kontrollaiks beidzies pirms divarpus minūtēm!
Nez kāpēc mēreni trīc
rokas. Pablenžu pulkstenī, tas rāda precīzi 14.10. Stulbums, izrādās, ka drusku
atpaliek...
Bet! Gandarījums ir tik
un tā. Liels. Lēni malkojot gādīgu kolēģu sarūpētu siltu dziru (tobrīd
nesaprotu, kas tas tāds, bet garšo labi), pārdomāju, vai būtu gājusi otrajā
aplī, ja zinātu, ka laika atlicis mazāk, nekā domāju, ka esmu pēdējā, kura to
dara, un pārējie nūjotāji jau tālu priekšā, ka jāspēkojas būs tikai un vienīgi
pašai ar sevi... Jā, būtu gan!
Kad no kājām nokratīti
dubļu kilogrami un siltumā esmu tikusi sausās drēbēs, skrējēju apbalvošana jau
gandrīz beigusies. Lieliski, ka nūjotājiem tā atsevišķi un pēdējiem. Ugunskura
zupa gan jau diemžēl izstrēbta, taču pīrādziņi ir tiešām super gardi, turklāt
neierobežotā skaitā. Un dzert var kā kamielis – tēja, kola, ūdens, viss
joprojām pieejams. Bet pats gardākais – saviesīgas sarunas ar brīvprātīgo
brigādi, kurā gandrīz visi ir savējie, ar kuriem būts kopā neskaitāmos
pasākumos gan lietū, vējā un salā, gan saulē un pekles karstumā.
Klāt arī apbalvošana,
kurā Roberts īpaši uzsver, cik sirdij tuvi viņam nūjotāji, jo pats tāds.
Īpašas, skaistas medaļas ātrākajiem, operatīva daudzu noderīgu balvu izloze.
Palikusi galvenā – dāvanu karte no veikala «Ceļotājs». Kā pa miglu dzirdu
nosaucam pazīstamu numuru, ha, 506 taču ir manējais! Aplausiem skanot, dodos
tai pakaļ... Prieks, gandarījums, varbūt arī kompensācija par tām nieka 2
minūtēm, kuru pietrūka? Laikam jau viss kopā.
Un tad arī ballīte Sējā
beigusies. Milzīgs paldies visiem iesaistītajiem! Organizācija lieliska, trase
perfekti marķēta un interesanta, atmosfēra sirsnīga, pīrādziņi gardi, bildes
super! Palasiet paši komentāros!
Tiekamies atkal janvārī
Āraišu pakalnos! Ledus vai sniegs...
P.S. Īpašs paldies
Guntaram, kurš speciāli apņēmās iet lēni, lai būtu arī kāda bilde ilustrācijai.