Dod, Dieviņi, kalnā kāpt! (no kalna lejiņā bija daudz grūtāk...)
Takuzinis iepriekš teicis: “Priekuļos ir gan uz augšu, gan uz leju. Augstummetrus nevaru pateikt, jo tiešām neesam mērījuši. Aplis – labi, ja 8 km. Būs dubļi,būs... Slidenas ir takas, kuras pieblietētas, cilvēkiem vazājoties pa mežu, bet gar tām ledainajām takām abās pusēs sūnas, un zeme ir neslidena. Tas pats arī, runājot par piebrauktajiem ceļiem, rises ir ledainas, bet starp tām un abās pusēs tām viss ir sauss un neslidens. Viegli nabūs. Nabūs! ”
Ieripinājuši stāvvietas it kā mazākajā peļķē, raušamies ārā un konstatējam – vellos, slīd visur! Stipri atgādina 1. posmu Siguldā, bet tur vismaz sākumā no gaisa nekas nenāca. Apgalvojumu par to, ka sauss, varam izslēgt, jācer, ka vismaz kaut kur neslīd... Turklāt diemžēl arī Roberts ir apslimis, klepojot kā saaukstējies mamuts, tāpēc arī rosās pa iekšu pie datora, nevis skraida pa āru, ko gan, protams, arī darīja, tak finišā izpalika viņa jautro komentāru – nu, aiziet, aiziet vēl vienā aplī!, vai arī – ko tad tik ilgi nāci, ka tik ātri atnāci!?
Startā joprojām līņā, Reinis, kurš nesen atgriezies no trases pārbaudes, ziņo, ka īpaši jāuzmanās sākumā un beigās, turklāt grantinieks esot dzīvs ledus, labāk brist pa malu. Un tad jau – aiziet!
Vienā no sākumgala slidenākajām vietām, kur pārsvarā jāpārvietojas tādā vieglā geišas mazsolī, lai tiktu pāri glumajam ceļam, viegli smīkņādams stāv Vilmārs un ieziņo: “Nūjotājiem – viens aplis reiz puse!” Paldies, šef! Daudzi neuztvēra, kam pateikts, tie zina!
Trases sākums it kā zināms no iepriekšējās reizes, tik lielais šļūciens uz leju nepavisam nav vienkāršs, īpaši, ja redzi, ka daudzi te ņēmuši uz vēdera, uz dibena un visādās citādās formās. No “Kukaiņu viesnīcas” kāds posms drusku vieglāks, mētras un skujas gar taku malām reizēm ļauj pat veikt darbības, ko sauc par nūjošanu, tad atkal pazīstamais gabals ar sarkani iekrāsotajām saknēm, kas brīdina, ka jāuzmanās, pazīstamais stumbrs pāri takai ar “Nūjotājiem Čau!”, no rudens treiliem zināmais kalniņš, nebaudīti pagriezieni uz pretējo pusi, nekā iepriekš te ierasts, izcirtumi tur, kur to nebija, jaukas taciņas ar kritušām lapām paralēli zili zaļi noledojušiem ceļiem, paldies, ka pa tiem nevajadzēja slidināties! Jauks pārsteigums pie lielās stigas, no kuras malas aizvākti baļķi, jāiet pa labi, nevis pa kreisi, kā ierasts, pret kalnu, un drīz vien no augšas acīm paveras OSC ar balti sniegotajām trasītēm. Pēc kāda brītiņa arī dullais ledus ceļš, tad spējš rāviens pa labi uz leju – un visas iespējas uzdurties uz gluži jauna kupicas mieta – un, eku, šeku, arī pazīstamais lielais blieziens uz leju pie slēpošanas trases, tiltiņš pāri Vaivei paliek pa labi, un – OHO, OHO! - “baudi pēdējo kilometru!” Drusku zinot Vilmāru, labi saprotams, ka saldais ēdiens būs tieši te, jo teiciens “Būs, ko atcerēties!” jau ar trako ledu vien nebūs izsmelts. Jauka atpūta šķiet meža tehnikas izbraukātais, šķeldu un visādu pampaku klātais ceļa gabals, jo te vismaz neslīd un var pat, skējējus garām laižot, pamanīties pamāt fotogrāfam un nerādīt pārvērstu ģīmi. Taču, ieraugot “!“ zīmi, top skaidrs, ka nu tik būs... Vispirms jāizprāto, kā, nelaužot kaklu, tikt lejā stāvajā graviņā, ko visi, kas te gājuši pirms manis, krietni nošļūkājuši, bet tad vēl jāuzvelk uz augšu pa nogāzīti, kur apakša skaisti sarkans māls un tālāk, atklāti sakot, diezgan pastāvs un ledains! Labi, ka ir nūjas, uz augšu tikt tās palīdz labi, ja vien spēj iedurt un pievilkties. Un dažkārt arī veicas, jo divi skrējēji, kurus esmu bedres dibenā palaidusi garām, palīdz pēdējos pāris metros, padodot roku un uzvelkot augšā. Liels paldies, tā jau bija ekstra, gluži kā lifts meža vidū. Atšķirībā no iepriekšējās reizes, šoreiz tas “kultūras kilometrs” šķiet kaut kā dubultgarš, mani apdzen arvien vairāk skrējēju, un tad jau vecā, mīļā vieta ar sarkano striķi. Tas, nabags, guļ piemircis dubļos, nevis cēli izceļas uz balta sniega fona... Nu, šeit stratēģija skaidra, lai tas striķis tur guļ, jāņem pa labo malu.
Kā medus ausīs ielīst uzmundrinoša bungu rīboņa pirms pēdējā lielā kāpiena, kas nemaz vairs nešķiet ne liels, ne stāvs, jo bungu virtuozs un atbalstošā grupa ar uzmundrinājuma saucieniem liek saprast, ka vēl tikai drusku, tikai mazliet, un finišs jau tepat vien ir. Gauži noder ieteikums nebrist pa ceļa vidu, bet tomēr labāk pa malu, jo esot traki slidens... Tobrīd tā nešķiet, bet, tā kā uz brīdi trasē modrību esmu zaudējusi un pēdējā kilometrā(!), sajūsminoties par pielijušo koku izcilajām krāsām un zemes smaržu, trases dieva priekšā uz ceļiem sāpīgi nonākusi, tad uz vēdera iešļūkt finišā varbūt gluži nevajag.
Te, pie tehnikuma sarkanā tepiķa, līst diezgan stipri, vējš liec pie zemes karogus, skan uzmundrinoša mūzika, bet finišā sagaida Vilmārs un galīgi aiztītu seju, pēc acīm vien pazīstamais Artūro ar jautājumu: “NU, KĀ?” Emocionāls brīdis, kurā neko daudz vairāk par SUPER! un augšup paslietiem īkšķiem izdvest nespēju.
Tālāk tēja, kola, ūdens, tēja, buljons, pīrādziņš, smaidīgas, apmierinātas sejas, reģistrācijas meiteņu – Kā bija?, stāsti par to, kurš kurā brīdī slīdējis, kritis, ko apdauzījis (ak, šoreiz arī “galva asiņaina” kādam skrējējam, kuram, protams, vēlāk visi prasījuši, ar ko tad svētdien tā kāvies!). Bet dominējošais atzinums – lieliska, daudzveidīga trase (paldies meistariem!, segumu kaleidoskops bija iespaidīgs, ledus kombinācijā ar velnsviņsazin ko, esot trakāks nekā ellē, teica zinātāji), burvīga organizācija, tostarp apbalvošana un izlozes sporta zālē, nevis ārā (paldies visai komandai!), sirdi sildošas medaļas tiem, kuri pieveikuši jau trīs posmus. Un tādu bija daudz. Taču droši zinu, ka 4. posmā 19. martā ļaužu būs ne mazāk un tie, kas pie medaļām jau tikuši, nemetīs mieru. Nē! Jo “Noskrien ziemu!” ir kas riktīgi sildošs, foršs un aizraujošs – tieši tāds, kas ļauj justies droši un pārliecinoši tad, kad šķiet, ka puse Latvijas ir gripas un vīrusu piebeigta. Bet mēs tik skrienam, brienam, šļūcam un smaidām, jo, pat ja tas ne katrreiz ir tīrais nieks, tad tīrais prieks nudien!
Paldies Priekuļi#3 organizētājiem un realizētājiem.
Paldies Noskrien ziemu vizuālo momentu meistariem, fotogrāfiem: īpaši par galerijām Starts un Tautas skrējiens foto: 2 daļa.
Lai veicas!